“Futbols nebija slikta izvēle,” saka secietis Elvis Stuglis, kurš kļuvis gluži vai par veiksmes talismanu — pēdējos četrus gadus Latvijas futbola virslīgā čempiona titulu izcīna komanda, kurā spēlē viņš. Viens no garākajiem Latvijas futbolistiem, allaž smaidīgs un pamanāms. Šī sezona Elvim bijusi īpaša, bet šis ir lielu pārmaiņu gads arī paša sportista personīgajā dzīvē.
“Varam uzvarēt!”
— Tava komanda otro gadu saglabā čempiona titulu. Vai jau iepriekš bija priekšnojauta, ka izdosies?
— Pēc sezonas noslēguma parasti ir grūti prognozēt, vai izdosies atkal kļūt par čempioniem, jo komandas sastāvs ļoti mainās. Kad gada sākumā sākām trenēties kopā, jutām, ka varam spēlēt un varam uzvarēt. Taču sajūtas, titulu nosargājot, tāpat bija grandiozas. Iepriekšējās divas čempionāta spēles mums nebija tik veiksmīgas. Punktu ziņā bijām krietni izlauzušies priekšgalā, mums vajadzēja vēl tikai vienu punktu, lai iegūtu kausu, un savā ziņā atslābām. Beigās vajadzēja pacensties mazliet vairāk, līdz ar to spēle, kurā guvām neizšķirtu, bija kā nopūta: beidzot ir! Nu sezonu pabeigsim uz pozitīvas nots.
— Kāda tev bijusi šī sezona?
— Sākumā bija grūti, jo iepriekšējās sezonas noslēgumā guvu kājas traumu, bija operācija, un trenēties sāku mazliet vēlāk par citiem. Komanda sāka trenēties decembra vidū, es varēju pievienoties tikai janvāra beigās. Tas mazliet izsita no ritma, taču pamazām iespēlējos, jutos stabilāk, un arī treneris uzticējās vairāk.
— Vai gada spilgtākais piedzīvojums tev bija iekļūšana Latvijas izlasē?
— Varbūt, bet valstsvienības spēlē laukumā netiku, un tas nebija tik patīkami. Taču par gada lielāko sasniegumu uzskatu faktu, ka tikām tālu Eiropas līgā. Mana komanda debitēja UEFA Čempionu līgā, bet pirmo divu spēļu summā pret Īrijas spēcīgāko komandu zaudējām, līdz ar to izstājāmies no līgas, bet turpinājām spert spilgtu soli uz Eiropas skatuves. Divu spēļu summā vinnējām gan Polijas, gan pēc tam Somijas čempionu vienību, bet Dānijas čempioniem ar viena punkta starpību zaudējām. Līdz ar to Eiropas līgas grupu turnīrā netikām, mums tikai mazliet pietrūka līdz milzīgam sasniegumam Latvijas futbola vēsturē. Taču tik daudz, kā izdevās mūsu komandai, pēdējo desmit gadu laikā nebija sasniedzis neviens Latvijas futbola klubs.
— Vai ar futbola klubu “Riga” saistās arī tavi nākotnes plāni?
— Jā, esmu jau noslēdzis līgumu nākamajai sezonai un vismaz gadu vēl tajā spēlēšu.
— Komandas vadība noteikti ieinteresēta, jo jau pērn daudzi uzsvēra: kur Elvis Stuglis, tur kauss!
— Pēdējos četros gados tā ir bijis. Tikai pagaidām citi to vēl nav sapratuši! (Iesmejas.) Protams, ir patīkami, ka sezonas beigās tu esi tas, kurš šo kausu nes. Ja nopietni, man patīk pašreizējās komandas kodols, jūtos komfortabli ar viņiem, un kāpēc gan nepalikt turpat?
Augums palīdz
— Cik gadu tu jau spēlē futbolu?
— Pirmo profesionālo līgumu noslēdzu, kad man bija 15 gadu. Taču futbolu spēlēju jau gandrīz 20 gadu, sāku trenēties, kad mācījos 1. klasē.
— Pašam šķiet, ka futbols bija īstā izvēle?
— Parasti sveši cilvēki secina: laikam esi sportists. Un tad min: spēlē basketbolu vai volejbolu? Auguma dēļ futbolistiem mani parasti nepieskaita. Taču šajā sporta veidā daudz esmu sasniedzis, paveicis, redzējis pasauli, guvis daudz emociju. Ir spēlēts milzīgos stadionos ar tūkstošiem līdzjutēju, un uzskatu, ka daudzi sapņi piepildījušies. Šī izvēle tiešām nebija slikta!
— Esi viens no garākajiem futbolistiem Latvijā?
— Esmu garākais spēlētājs savā komandā, neesmu gan pārliecināts, vai Latvijā. Ir epizodes, kur augums arī futbolā dod priekšrocības, piemēram, kad ar galvu jāsit pa bumbu, vai garās kājas palīdz būt ātrākam aizsardzībā. Dažkārt ir tieši pretēji, jo augumā mazie mēdz būt žiperīgāki un ātrāki.
Debija tēva lomā
— Kas ir tavs atbalsts spēlēs?
— Tā pilnīgi un noteikti vispirms ir ģimene. Sieva, mamma, kura piezvana un uzmundrina arī pēc sliktām spēlēm. Pēc uzvarām visi ir priecīgi, pacilāti, bet ļoti novērtēju atbalstu tad, kad nav veicies tik labi. Sieva Linda, mamma un mazā māsa Rūta klātienē skatās gandrīz visas spēles. Drīz gaidām savu pirmdzimto, līdz ar to pēdējās spēlēs sieva dažkārt izvēlas palikt mājās, nevis salt stadionā. Vasarā mamma un māsa vairākas reizes nedēļā no Seces brauca uz Rīgu. Dažkārt spēles ir ļoti vēlu vakarā, tad mēģinu viņas atrunāt, jo man nepatīk, ka viņas naktī brauc mājās. Taču mammai tas nav šķērslis, ka nākamajā dienā jābūt darbā un Rūtai skolā — vai ar vilcienu, vai mašīnu, bet viņas ir klāt! Un sirdī to ļoti novērtēju.
— Vai ar sievu iepazinies stadionā?
— Nē, viņa līdz brīdim, kad satika mani, vispār nebija saistīta un neinteresējās par futbolu. Tagad Lindai futbolā jādzīvo vairāk, bet līdz šim viņa par to nav sūdzējusies. (Iesmejas.)
— Drīz tev paredzēta vēl viena debija — tēva lomā. Esi tai gatavs?
— Abi ar Lindu vecāku lomai esam gatavojušies deviņus mēnešus, vēl palikušas divas, trīs nedēļas, līdz ar to nevaru nebūt gatavs. Šo faktu uztveru ļoti pozitīvi, allaž esmu gribējis savu ģimeni, bērnus.
— Zini, ka tas nebūs tikai viegli un skaisti?
— Esmu reāls un zinu, ka būs arī grūti. Kad mazais piedzimst kāda komandas biedra ģimenē, tu jau līdz ar viņu izdzīvo arī grūtības — nu nāk viņš kādu laiku uz treniņiem neizgulējies, pārguris. Pasmejamies, atbalstām un saprotam.
Labi ir tas, ka mūsu mazais piedzims tagad, kad ir sezonas beigas, novembrī un decembrī man ir atvaļinājums, un domāju, ka galā tiksim.
Par brāļa instinktu
— Kādu laiku spēlējāt vienā komandā ar brāli Ingaru. Kā ir būt laukumā kopā ar brāli?
— Treniņos un spēlēs tu pat īsti nepamani, ka blakus ir brālis. To atceries, kad brauc kopā uz treniņu vai mājās. Nav atšķirības — spēlēt vienā komandā ar brāli vai kā tagad, kad Ingars spēlē Ventspils komandā. Ir epizodes, kad tas pat traucē — kāds nospēlē rupjāk pret tavu brāli, un man kā vecākajam ieslēdzas instinkts: mazākais jāaizstāv! Un tu skrien palīgā, pagrūsties.
— Jums, abiem brāļiem, uzvedība laukumā krasi atšķiras.
— Neesmu varbūt tik agresīvs kā brālis, jo viņš ir slavens ar dzeltenajām kartītēm, ko katru gadu nopelna. Es tik rupji nespēlēju, taču tehniski laukumā neesam īpaši atšķirīgi, mums ir līdzīgs spēles stils. Kopā esam trenējušies, soli solī bijuši blakus, un citādāk nemaz nevar būt.
Universāls futbolists
— Tu, šķiet, laukumā esi spēlējis jebkurā pozīcijā?
— Jā, tā ir sanācis, neesmu bijis tikai vārtsargs. Bērnībā vairāk spēlēju aizsardzībā, tad daži treneri teica: tev ir ātrums, jāiet uzbrukumā, un šajā pozīcijā esmu nospēlējis lielāko daļu savas futbolista karjeras. Taču vislabāk un komfortablāk jūtos tieši aizsarga pozīcijā, pat nezinu, kāpēc agrāk nepamēģināju.
— Tev futbolā ir kāds elks?
— Viena konkrēta nav, taču vairāk sekoju līdzi komandām, līgām. Man ļoti patīk skatīties Anglijas futbolu — tā ir interesantākā pasaules līga. Katra spēle ir interesanta, jebkura komanda otrai var atņemt punktus, aizraujoši vērot, kā futbolisti cīnās par bumbu, atdod spēlei sevi visu.
— Kā tu vērtē situāciju Latvijas futbolā?
— Medijos daudz spriež par peripetijām, Futbola federācijas vadības maiņu, un “augšā” visu laiku risina kaut kādas problēmas. Jāsaka gan, ka mēs, futbolisti, īsti to pat nejūtam, mums tas vienkārši paiet garām. To vairāk jūt jauniešu treneri, tie, kas ir atkarīgi no federācijas piešķirtajiem līdzekļiem. Profesionālajā sportā īsti neko nemaina, vai prezidents ir Indriksons vai Gorkšs.
Par miljonāru nekļūs
— Vai Latvijā sportists var kļūt bagāts?
— Kas kuram šķiet bagātība? Varbūt kādam mana alga liktos kosmiska, ja salīdzina, cik pelna, piemēram, bērnudārza audzinātāja. Ja vērtē, cik daudz esi atdevis sportam — veselību, laiku, spēku —, tad Latvijas sportisti nav tik novērtēti, kā vajadzētu. Grozies, kā gribi, bet futbolists par miljonāru Latvijā noteikti nekļūs.
— Vai esi domājis, ko tu varētu darīt, ja nespēlētu futbolu?
— To man jautā bieži. Esmu domājis: ja no manis nesanāktu futbolists, es mācītos par galdnieku. Man ļoti patīk šī sfēra, varētu gatavot mēbeles, jo tas ir tik interesanti. Vēl es varētu sākt biznesu, kas saistīts ar automašīnu “tjūningu”, uzlabošanu tieši izskata ziņā. Ārzemēs tas ir ļoti populāri, Latvijā šis bizness vēl nav apgūts. Zinu noteikti, ka neredzu sevi, katru dienu sēžot birojā — es to neizturētu. Man vajag aktīvu, kustīgu darbu. Parasti dzīve pati parāda, kas tev ir vajadzīgs.
“Augļi neizpaliks”
— Kā tu atpūties?
— Šogad mana atpūta lielākoties bija saistīta ar jauna dzīvokļa iegādi un iekārtošanu. Brīvais laiks pagāja pārceļoties, iegādājoties jaunas lietas. Vijam savu ģimenes ligzdiņu. Citādi mana labākā atpūta ir pagulēt, izbaudīt klusumu un mieru.
— Vai tavi draugi arī ir futbolisti?
— Tā lielākoties ir, un labākie draugi ir čaļi, ar kuriem kopā trenējos un spēlēju jau bērnībā, bet kuri patlaban vairs nespēlē futbolu. Ar vairākiem labiem bērnības draugiem joprojām regulāri satiekos, sazvanāmies. Protams, arī katrā komandā ir cilvēki, kurus vairāk iepazīsti, ar kuriem vairāk kontaktējies.
— Vai tavs dēls spēlēs futbolu?
— Ar sportu viņš noteikti nodarbosies, bet laiks rādīs, vai tas būs futbols. Skatīsimies, kas viņam padosies — bumbu mest vai bumbu spert, varbūt tomēr dejot, tad arī izvēlēsimies nodarbi.
— Ko tu vēlētu topošajiem futbolistiem?
— Censties un nekad nepadoties. Ir vecuma posms, kad liekas: citi var tusēt, bet tev jāiet uz treniņu… Tajā brīdī svarīgi savākties, nepadoties vilinošākam un jautrākam piedāvājumam, bet darīt. Jo pēc darba augļi noteikti nāks, nekur jau tie neizpaliks. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimis 1993. gada 4. jūlijā.
◆ Kopš 2010. gada spēlē dažādos Latvijas futbola klubos.
◆ Ceturto gadu pēc kārtas ieguvis Latvijas čempiona titulu futbola virslīgā:
2016. un 2017. gadā, spēlējot kluba “Spartaks Jūrmala”; 2018. gadā un šogad — komandas “Riga” FC sastāvā.
◆ Patlaban laukumā spēlē aizsarga pozīcijā.
◆ Augums — 198 cm.
◆ Brālis Ingars Sarmis Stuglis arī ir futbolists.
◆ Ģimene: sieva Linda (24 gadi).
Fakts
Futbola kluba “Riga” futbolisti otro gadu pēc kārtas triumfēja Latvijas čempionātā, atkal izcīnot čempionu kausu.
Izšķirošajā spēlē 30. oktobrī savas komandas labā vārtus guva Elvis Stuglis.
