Kādā žurnālā lasīju, ka veiksmes pievilināšanai mājās vajadzīgas septiņu zilonīšu figūriņas. Ja tā, tad koknesiešu Buholcu ģimenē laimei ir jābūt septiņreiz lielākai, jo Zeltītes kundzes kolekcijā ir piecdesmit zilonīšu.
“Cik nopirki?”
Zeltītes kundze ar zilonīšiem “saslima” apmēram pirms trijiem gadiem. Iegāja kādā Ogres veikalā, un viņai iepatikās viens “snuķainis”. Nopirka. Un tā tas sākās. Nu jau gandrīz ne no viena veikala nevar iziet bez zilonīša. Viņa gan pērk tikai glazētos. Matētie ātri paliek tumši un netīri. Zeltītes vīrs Harijs jau zina: ja Zeltītei, iznākot no veikala, rokās kastīte, tātad ziloņu kolekcijai kārtējais pieaugums. Tad viņš parasti tikai noprasa: ”Cik tad tu šoreiz nopirki?”.
Ģimene krūzē
Zeltītes kundzei visvairāk ziloņu figūriņu izdevies nopirkt Jēkabpilī un Aizkraukles autobusu stacijas kioskā. Viņas kolekcijā ir arī “ārzemnieki” — tālākais atceļojis no Anglijas. To viņai atvedusi draudzene. Toties kaimiņiene no Turcijas atvedusi krūzīti, kuras ieliekumā ērti iekārtojusies pat visa ziloņu ģimene.
Lūdz Saeimai dāvanas
Kolekcionāre stāsta, ka viņa pērk ne tikai ziloņu figūriņas, bet arī svecītes šī dzīvnieka formā, vāzes, puķupodus, pelnu traukus. Divos ziloņos iemontēts pulkstenis. Viens ir īpašs — to paziņa atvedusi no Ukrainas, un tas izskatās kā no kristāla. Kāds zilonis ir ar vīraka turamo trauku, taču Zeltītes kundze gan uzskata, ka viņa funkcijas gadu gaitā ir mainījušās un tagad zilonis lūdz Saeimai ziedojumu izdzīvošanai. — Katram zilonim ir savs stāsts, — viņa saka. — Kurš vairāk patīk? Grūti pateikt, visi mīļi.
Neviens neiekāros
Bet kā tad ar veiksmi? Vai tās šajos laikos pietiek? Zeltītes kundze tikai smaida un rausta plecus. Kas krāj zeltu, tiem dzīve nemierīga, bet viņas zilonīšus neviens neiekāros. Tie sirdij dara prieku.
Bet man tomēr šķiet, ka šīs ir veiksminieku mājas — ja divi cilvēki ar tādu aizrautību un smaidu veras viens otrā, citādi nevar būt. Tikai nezinu, cik liels te nopelns ziloņiem.
