Kopš zināms, ka somu uzņēmums “Metsaliitto” ir atteicies no celulozes rūpnīcas būves Latvijā, valsts TV1 raidījumā “Skats no malas”, “Dienā” vairākkārt izteiktas domas, ka esam palaiduši garām milzu investīcijas un citus labumus.
Kopš zināms, ka somu uzņēmums “Metsaliitto” ir atteicies no celulozes rūpnīcas būves Latvijā, valsts TV1 raidījumā “Skats no malas”, “Dienā”, Latvijas Radio aktuālajā intervijā ar ekonomikas profesoru Uldi Osi vairākkārt izteiktas domas, ka esam palaiduši garām milzu investīcijas un citus labumus — darbavietas, nodokļus — un neprotam strādāt ar ārvalstu investoriem, kuri tagad šo bezgala vērtīgo rūpnīcu cels Urugvajā. Tāpat tiek popularizēts, ka neesot jau vienotības arī zinātnieku starpā, kuri apgalvo pavisam pretējas lietas gan par piesārņojumu, gan izvēlēto balināšanas tehnoloģiju. Tas taču esot tikai hlors, un mēs tak” lietojam hloru, esam pie tā pieraduši hlorēta ūdens veidā, un nekas! Aizkraukles rajona avīzē “Staburags” kāds aptaujātais pat apgalvo, ka zinātnieki esot izpētījuši — nekāda sliktuma neesot. Tātad, ja ir divi pretēji viedokļi, ir viegli izvēlēties, kam ticēt, nevis argumentēti saprast.
Process būtībā ir stipri primitīvs — tiek publicēti it kā objektīvi zinātniski pierādījumi, ka nav nemaz tik ļauni, ka ķīmiskās vielas nav kaitīgas, ka fakti ir pārspīlēti. Vidējam pilsonim, kuram būtu pagrūti internetā atrast konkrētu publikāciju un kam nav pamatzināšanu ķīmijā un medicīnā, rodas pārliecība, ka patiesība ir kaut kur pa vidu vai tur, kur viņam gribas. Un tad nav jābrīnās par šādu komentāru: “Vajadzēja būvēt, tā visiem būtu labāk. Žēlošanās par ķīmiskajiem atkritumiem atgādināja vecu sievu gaudas — brēc, paši nezinot, par ko. Zinātnieki izpētīja, ka nekāda sliktuma no rūpnīcas nebūtu.” (Valdis, aizkrauklietis, 10. februāra “Staburags”)
Patiesībā šis Valdis un daudzi citi lauku ļaudis ir sabiedrisko attiecību speciālistu veiklu māņu gājienu upuri. “Jaucot gaisu”, PR darboņi liek cilvēkam noticēt tam, kas viņam it kā būtu labāk — darbavietas, alga, nauda pagasta budžetā, jo īsto kaitējumu dabai mēs redzēsim un jutīsim daudz vēlāk.
