Artis Zvejnieks strādā Koknesē un ir viens no sešpadsmit valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) darbiniekiem, kuri veido mežaudžu, kā arī dažādas uzņēmuma vajadzībām nepieciešamās tematiskās kartes un izdrukas, piemēram, interesējošas vietas, saimnieciskās darbības un dabas aizsardzības shēmas. Pēc savas iniciatīvas izstrādā interesantu vietu aprakstus. Brīvdienas Artis parasti pavada kopā ar ģimeni, labprāt sporto un dodas izbraukumos.
Interesē jaunais
— Ko nozīmē — ģeotelpisko risinājumu atbalsta speciālists?
— Vienkārši runājot, esmu kartogrāfs. Kad beidzu augstskolu, šī profesija bija pieprasīta. Esmu absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju kā meža inženieris, bet bija iespēja strādāt par kartogrāfu, un es to izmantoju. “Latvijas valsts mežos” strādāju jau divpadsmit gadu, un man šis darbs patīk. Var jau teikt, ka ierēdņi tikai sēž pie datora un neko nedara, bet mūsu veiktais darbs ir apjomīgs. Apkopojam datus ne tikai par bijušo rajonu, bet daudz plašāk. Mūsu pārziņā ir 180 tūkstošu hektāru meža. Kad sāku mācīties, datori bija jauna lieta, un mani tie interesēja. Teju katru dienu ir kādas izmaiņas — kaut kur cērt, kaut kur rok meliorācijas grāvjus.
Tas ir unikāls darbs. Esmu bijis pieredzes apmaiņā Vācijā, vismaz pirms četriem gadiem tur šādu darbu neveica.
— Kas ir kartogrāfija?
— Kartogrāfija pēta un izstrādā metodes zemes virsmas attēlošanai ar abstraktiem simboliem. Karšu veidošanas tehnika ir pietiekami specifiska, lai to varētu uzskatīt par atsevišķu nozari, kas pāraug zinātnē.
Lai varētu izveidot pēc iespējas plaši lietojamas kartes, kartogrāfiem nepieciešamas specifiskas zināšanas, gūstot izpratni par to, kādi simboli ataino informāciju pēc iespējas efektīvākā veidā. Jāapgūst arī ģeodēzijas zināšanas. Kartēs var parādīt jebkāda veida ģeogrāfisko informāciju. Pirmās kartes tika izgatavotas jau aptuveni pirms astoņiem tūkstošiem gadu.
Padomju okupācijas gados kartogrāfijas nozare bija PSRS Ministru Padomes Galvenās ģeodēzijas un kartogrāfijas pārvaldes un Ģenerālštāba kara topogrāfijas pārvaldes pārziņā. Nozare galvenokārt kalpoja militāriem mērķiem, un slepenā režīma dēļ tās izmantošana civiliem mērķiem bija apgrūtināta. Padomju laikā Latvijā nebija pilnvērtīgas kartogrāfijas speciālistu sagatavošanas sistēmas.
Latvijas kartogrāfijas sistēmu sāka atjaunot 1990. gadā. Savukārt digitālas meža datu kartogrāfijas bāzes pamati tika likti 2000. gadā. Gadu vēlāk šai nozarei pievienojos arī es.
“Rakņājas” arhīvos
— Meža inženieris un pie datora?
— Nav jau tā, ka uz mežu neaizbraucu. Pāris reižu nedēļā dodos arī uz mežu. Tas ir jāredz realitātē. Gadās, ka privātīpašnieki pārkāpj pilnvaras. Tam arī jāseko. Mēs izstrādājam arī īpašas kartes, ko mežziņi var izmantot speciālās ierīcēs — GPRS. Mežzinis var aizbraukt uz jebkuru meža nogabalu, bet pēc mūsu kartēm viņš atradīs ceļu uz mājām.
Interesanti ir tas, ka šajā darbā nākas sadarboties arī ar citiem speciālistiem no visas Latvijas. Gan ar pašvaldības un valsts iestādēm, gan ar privātuzņēmumiem. Ikdienā sadarbojamies ar Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūru, kura ir vadošā iestāde valsts politikas īstenošanā ģeodēzijas, kartogrāfijas jomā.
— Uztrauc, ka Latvijas mežu izcērt. Kā ir īstenībā?
— Tas ir mīts. Nav tā, ka mežu tikai izcērt, to arī atjauno. Nākas arī doties izbraukumos, lai redzētu, kā darbība notiek dabā. Pēc manas iniciatīvas ir izveidotas ne tikai kartes, bet arī objektu apraksti. Uzskatu, ka tas ir interesanti — cilvēks brauc atpūsties un gūst papildu informāciju, kur viņš bijis. Šādi informatīvie stendi izvietoti gan Bauskas, gan Pļaviņu pusē. Lai iegūtu informāciju, nākas “parakņāties” ne tikai arhīvos, bet arī tikties ar cilvēkiem, kuri ir sava novada vēstures zinātāji.
Dodas ekstremālā braucienā
— Vai arī vaļasprieki saistīti ar dabu?
— Kopā ar ģimeni patīk ceļot. Šogad devāmies triju dienu braucienā ar velosipēdiem gar jūru — no Salacgrīvas līdz Saulkrastiem. Katru gadu ir kāda tālāka vai tuvāka ekskursija.
Jau tradicionāls ir kļuvis laivu brauciens no Ērgļiem līdz Vecogres HES. Tas ir interesants un ekstremāls pasākums, jo brauciens ir apmēram 20 kilometru garumā. Bērnus gan līdzi neņemu. Ir jāvelk hidrotērps, braucot pa krāčaino upi, var izkrist no laivas un nākas papeldēt.
Arī peldēšana ir viens no maniem vaļaspriekiem. Uz baseinu Koknesē braucam kopā ar ģimeni. Ziemā labprāt paslēpojam. Studiju laikā aizraušanās bija kalnu slēpošana, tagad vairāk esmu pievērsies distanču trasēm. Kokneses un Pļaviņu apkārtnē tas ir diezgan populārs sportaveids, te ir izveidotas trases un ziemā var aktīvi atpūsties. Protams, kalnos var gūt ekstrēmākas sajūtas, bet vai tas vienmēr vajadzīgs? Var atpūsties arī bez adrenalīna gūšanas. Mierīgi un baudot dabu.
Vairāk pa
Latviju
— Vairāk ceļojat pa Latviju vai ārvalstīm?
— Uzņēmumā mums ir daudz iespēju aktīvi atpūsties gan tepat Latvijā, gan ārvalstīs. LVM aktīvi atbalsta sportistus. Man gan vairāk nācies apceļot Latviju, bet esmu piedalījies arī starptautiskās meža biatlona sacensībās Itālijā, Austrijā, Vācijā, ko rīko ar Eiropas meža nozari saistīti uzņēmumi. Nekādas godalgas gan neesmu ieguvis, bet galvenais ir piedalīties, nevis uzvarēt.
— Ar mežu saistītie cilvēki parasti ir mednieki. Vai arī jūs dodaties medībās?
— Tas gan nav mans vaļasprieks. Lai arī “Latvijas valsts mežos” strādāju vairāk kā desmit gadu, šis vaļasprieks mani nav piesaistījis. Es labāk slēpoju vai laivoju. Protams, kolēģi lepojas ar ievērojamām trofejām. Bet ir daudz arī citu iespēju aktīvi atpūsties. Apzinos, ka neesmu bijis daudzās vietās Latvijā. Tagad, veidojot brauciena plānu, cenšos iekļaut, manuprāt, interesantas un kultūrvēsturiskas vietas mūsu pašu dzimtenē.
