Jau pāris gadu Aizkraukles slimnīcā strādā jauns ķirurgs Ints Bruņenieks.
Jau pāris gadu Aizkraukles slimnīcā strādā jauns ķirurgs Ints Bruņenieks. Viņš atgriezies un turpina darbu savā dzimtajā pusē.
“Mans dēls būs ārsts”
Jaunajam ārstam profesiju jau piedzimstot izvēlējušies vecāki. 1976. gada 7. septembrī Aizkraukles slimnīcas dzemdību nodaļā ar ārsta Aristīda Roguļa palīdzību Inta māte dzemdēja puisēnu.
— Māte, apbrīnodama ārsta stiprās un prasmīgās rokas, tūlīt pēc manas nākšanas pasaulē visiem paziņojusi — mans dēls būs ārsts!— stāsta Ints.
Interesanti, ka zēns piedzima telpā, kurā tagad pats pārsien slimniekus, jo Aizkraukles slimnīcas ķirurģijas nodaļa šobrīd iekārtota bijušās dzemdību nodaļas telpās.
— Šķiet, loks ir noslēdzies, un es reāli esmu atgriezies savā sākotnē. Tas mani rosina pārnākt strādāt tikai uz Aizkraukles slimnīcu. Man te patīk, arī kolēģi ir prasmīgi, — uzskata jaunais ārsts.
Izvēlas ķirurģiju
— Vai jūs pats piekritāt mātes izvēlei?
— Nē. Sākumā biju ar “kājām un rokām” pret. Taču vidusskolā man iepatikās ķīmija un bioloģija un nevilšus sāku prātot — kāpēc man nekļūt par ārstu? Pirmajā gadā tikai nedaudz pietrūka, lai iekļūtu Medicīnas akadēmijā. Velti nezaudēju laiku un vienu gadu mācījos kādreizējā Rēzeknes pedagoģijas institūtā, uzlaboju savas vācu valodas zināšanas.
Nākamajā gadā stājos vēlreiz, un mani Medicīnas akadēmijā uzņēma. Studēju sešus gadus. Kad vajadzēja izvēlēties specialitāti, izvērtējot visus par un pret, izvēlējos ķirurģiju. Darbs, protams, ir smags, taču patīk tas, ka uzreiz ir redzams rezultāts. Mēdz teikt — praktisks roku darbs. Ķirurgam tomēr daudzreiz jāpaļaujas tikai uz savām rokām un arī intuīciju.
Abi lien pagultē
— Ārsts un pacients. Kā veidojat savstarpējās attiecības?
— Pacienti ir dažādi. Katrs jāuzrunā citādi. Slimniekam patīk, ja ārsts ar viņu runā kā līdzīgs ar līdzīgu, ir mierīgs un savaldīgs. Es cenšos tāds būt. Ar slimniekiem runāju viņiem saprotamā valodā, nelietoju sarežģītus medicīnas terminus. Ja pacients ir bērns, nolaižos līdz viņa līmenim. Runāju viņam saprotamā valodā. Ja vajag, abi lienam skapī vai pagultē!
— Vai atceraties savu pirmo patstāvīgi veikto operāciju?
— Jā, Aizkraukles slimnīcā kādai pusmūža pacientei operēju apendicītu. Viss noritēja veiksmīgi.
Ar nāvi grūti samierināties
— Kā pārdzīvojat, ja pacients nomirst?
— Operāciju zālē tā vēl nav bijis, bet Rīgā ātrajā palīdzībā gan. Es šajā dienestā nostrādāju četrus gadus. Atceros pirmo slimnieku, kurš nomira manās rokās. Pāris dienu bija ļoti smagi, pats biju kā slims. Ātrajā palīdzībā nāves gadījumi ir daudz biežāk nekā slimnīcā, un ārstam katra minūte dārga. Man šie gadi bija laba skola.
— Vai ir daudz gadījumu, kad, slimnieku operējot, atklājat pavisam ko citu, nekā iepriekš diagnosticēts?
— Daudz nav, taču tādi gadījumi ir. Mans skolotājs ķirurgs Voldemārs Brūns mēdz teikt: “Slimnieka vēders ir kā “melnā kaste””.
Īsti pateikt, kas pacientam kaiš, var tikai tad, kad sākas operācija.
Cita vietā nevar
būt
— Kāda ir jūsu dzīves devīze?
— Kā cilvēks dzīvoju pēc senas gudrības — nedari citam to, ko negribi, lai dara tev! Dažās situācijās es iztēlojos sevi otra cilvēka vietā un nereti konstatēju, ka citādi viņš nemaz nevar rīkoties. Tādējādi varu atrisināt sarežģītas konfliktsituācijas.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ints Bruņenieks.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1976. gada 7. septembris, Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: augstākā. 2001. gadā absolvējis Latvijas Medicīnas akadēmijas Medicīnas fakultāti. Mācās pēdējā kursā rezidentūrā ķirurģijas specialitātē un padziļināti apgūst proktoloģiju (taisnās zarnas saslimšanas).
NODARBOŠANĀS: P. Stradiņa slimnīcā — ķirurgs rezidents, Aizkraukles slimnīcā — ķirurgs.
ĢIMENE: neprecējies. Dzīvo gan Rīgā, gan Aizkrauklē.
VAĻASPRIEKS: aizraušanās ar erudīcijas spēlēm un krustvārdu mīklu risināšana, grāmatu lasīšana, savam priekam dzied un kopš bērnības skatās televīzijas raidījumu “Jautro un atjautīgo klubs”.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
