Nereti tādus vārdus sakām par veciem ļaudīm, kuri ir izklaidīgi, aizmāršīgi, untumaini… To var saprast, bet sliktāk ir tad, ja vecais cilvēks sāk apvainojoši izturēties pret savu aprūpētāju vai tuvinieku.
Nereti tādus vārdus sakām par veciem ļaudīm, kuri ir izklaidīgi, aizmāršīgi, untumaini… To var saprast, bet sliktāk ir tad, ja vecais cilvēks sāk apvainojoši izturēties pret savu aprūpētāju vai tuvinieku.
Realitāte un iedomas
Redakcijā dažkārt saņemam vēstules vai uzklausām telefona zvanus no veciem cilvēkiem, kuri nav apmierināti ar dzīvi. Parasti viņi stāsta par aprūpētāja paviršību un neuzmanību, par laikus no aptiekas neatnestajām zālem vai no veikala nepiegādātajiem produktiem. Nesen kāda sieviete stāstīja, ka aprūpētāja pēc iepirkšanās nav atdevusi visu naudas atlikumu.
Kad uzklausu arī “vainīgo” vai sociālo darbinieku, kura ziņā ir šis vecais cilvēks, izrādās pavisam citādi.
Bieži vien atmiņas zuduma dēļ aprūpējamais vientuļnieks īstenību jauc ar iedomām, aizvainojot cilvēkus, kuri viņam ik dienu palīdz par simbolisku samaksu, jo sociālais dienests aprūpētājiem maksā maz, vai vispār bez samaksas. No labas sirds, aiz līdzjūtības.
Apzog, pat aiz durvīm stāvot
Pirms vairākiem gadiem Aizkrauklē dzīvoja kāda veca kundze, kurai aprūpētāji bija jāmaina vai ik nedēļu, jo sieviete uzskatīja, ka visi viņu apzog. Kundze gan nevienu svešu cilvēki nelaida tālāk par savas mājas slieksni. Tāpat viņa rīkojās arī ar radiniekiem, kuri beigās sievieti vairs neapmeklēja. Produktus, zāles un dāvanas viņa saņēma pati, stāvot namdurvīs.
Pazīstu vairākas cienījamas sievietes, kuras vēl tagad šo kundzi, kura nu jau mūžībā, atceras ar sarūgtinājumu, jo viņas apvainojumi godīgam cilvēkam bija ļoti aizskaroši.
Dieva sods
Tā mēs dzīvojam. Gan realitātē, gan iedomu pasaulē. Tikai žēl, ka šī iedomu pasaule ir nevis gaišas labestības, bet slimīgu un aizvainojošu aizdomu pilna. Par veciem, vientuļiem, atmiņu zaudējušiem cilvēkiem būtu jārūpējas valstij kādā sociālās aprūpes centrā, kur viņus uzraudzītu medicīnas darbinieki.
Kaut kur lasīju — ja Dievs kādu grib sodīt, viņš šim cilvēkam atņem prātu. Dieva sods gan vairāk nāk pār tiem labajiem cilvēkiem, kuri sirmgalvi aprūpē, jo slimais taču neapzinās, ko runā, ka dara citiem pāri.
