Antoņina Patmalniece dzīvo Daudzeses pagasta “Andrejevos”.
Antoņina Patmalniece dzīvo Daudzeses pagasta “Andrejevos”. Šīs mājas ir pulcēšanās vieta Antoņinas kundzes piecu bērnu ģimenēm, un visus sirmā māmuļa sagaida ar mīļiem vārdiem un siltumu. Katram dzīvesgudrā māmulīte, kā bērni viņu sauc, atrod īstos mierinājuma un stiprinājuma vārdus.
— Dzīve šķiet gara, jo 19. novembrī nosvinējām jau manu 85. dzimšanas dienu, — saka Antoņinas kundze.
Atceras aukstos ganu rītus Kuplajā Antoņinas vecāku ģimenē bija septiņi bērni. Tāpēc ganu gaitās pie bagātajiem saimniekiem maizi pelnīt vajadzēja sākt jau agrā bērnībā. Antoņinas dzimtā puse ir Ludzas rajona Makašēnu pagastā. Līdz pamatskolai bija četri kilometri, tur Antoņina mācījās.
— Visspilgtāk atmiņā saglabājušās ainas no bērnības un jaunības, kuras gan man patiesībā nemaz nebija. Jau vienpadsmit gadu vecumā aizgāju no tēva mājām pie saimniekiem par ganumeitu un pēc tam ļoti jauna apprecējos, — teic Antoņinas kundze.
— Trīs vasaras ganīju govis. Viens no saimniekiem gadījās ļoti skops un mani slikti baroja, lika arī strādāt pieaugušo darbus. Ēdiens bieži bija sabojājies. Agrajos rītos rasā sala basās kājas. Ļoti grūti bija agri pamosties, nekad nevarēju izgulēties, un tāpēc ganos nāca miegs. Bieži raudāju, bet neviens jau mani nepažēloja.
Tēvs izvēlas vīru
Pēc ganu gaitām sāku strādāt par kalponīti. Biju maza auguma, bet darbi nebija padarāmi, kaut arī tecēju kā skudriņa. Sapratu, ka ilgi citiem nekalpošu — dzīvei jāmainās uz labu.
Varbūt tāpēc 17 gadu vecumā apprecējos ar puisi, kuru tikai vienu reizi biju redzējusi. Tēvs man tā lika, un viņam pretī runāt nedrīkstējām.
Savu nākamo vīru Jāni Patmalnieku citu puišu bariņā vienreiz redzēju tēva sētas pagalmā. Jānis no mūsmājām dzīvoja netālu un bija ieskatījies manā vecākajā māsā, taču viņa apsolījās citam, bet man nācās apprecēties pirmajai.
Sabučojas tikai kāzās
Mūs laulāja Nautrēnu katoļu baznīcā, un es pārnācu uz vīra mājām, tur bija arī vīramāte. Viņa nodzīvoja līdz 84 gadu vecumam, abas ļoti labi satikām. Ar Jāni saradām, kaut gan pirmo reizi viņš mani noskūpstīja tikai kāzu laikā, kad viesi sauca “Rūgts!”.
Vai mūsu dzīvē bija mīlestība? Viens otru cienījām, piedzima pieci bērni. Kad gaidīju ceturto mazuli, nodega mūsu māja. Palikām tādi, kā stāvējām. Lai būtu kaut zem jumta, pārcēlāmies uz Madonu, kur dzīvoja radi. Tas bija ļoti grūts laiks, — nopūšoties saka Antoņinas kundze.
Madonā Antoņina un Jānis strādāja lopu pieņemšanas punktā, bet 1960. gadā Antoņina kļuva atraitne ar pieciem bērniem. Visus šos gadus spēkpilnā sieviete strādāja pat vīriešu darbus. Viegli nebija ne lopu pieņemšanas un šķirošanas punktā, ne zirgu fermā.
Paklausa draudzenei
Bērni auga, un māte saprata, ka viņiem katram būs savs dzīves ceļš, bet Antoņinai nāksies palikt vienai. Tāpēc viņa paklausīja draudzenei, kura ieteica precēties otrreiz. Viņa iepazinās ar Georgiju no Baltkrievijas. Pamazām abi viens otrā ieskatījās un saprata, ka raksturi saskanēs. Viņi bija ļoti strādīgi, un Georgijs rūpējās arī par Antoņinas bērniem. Drīz vien ģimene pārcēlās dzīvot uz Daudzevu.
No Baltkrievijas, pārdevusi māju, atbrauca Georgija māte un Daudzevā nopirka “Andrejevu” mājas. Trīs gadus nodzīvoja, tad pēkšņi sasirga un ātri aizgāja mūžībā. Pirms tam viņa aicināja pie sevis Antoņinu un Georgiju, nu viņi tur dzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadu. Kad abi Daudzeses ciema izpildkomitejā reģistrēja laulību, Georgijs pieņēma sievas uzvārdu.
Apsveicamo saraksts
Sakuplojušas Antoņinas bērnu ģimenes — nu viņai ir jau 13 mazbērnu un 11 mazmazbērnu, bet viens dēls miris. Par visiem vienmēr jādomā, jāaizlūdz, lai mātes sirdij būtu mierinājums.
Ģimene liela, tāpēc, lai neaizmirstu kādu apsveikt dzimšanas vai vārda dienā, Antoņinas kundzei ir īpašs saraksts.
Sirmajai māmuļai joprojām patīk rušināties dārzā un audzēt puķes, un viņai blakus ir strādīgais Georgorijs.
Audzina ar labiem vārdiem
— Mīļā māmulīte mūs, piecus delverus, labi audzināja. Nelutināja, bet arī nepēra. Pietika, ja viņa stingri pateica, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.
Māte nejaucās mūsu ģimenes dzīvē un bezgala priecājās par katru jaunu atvasīti. Arī profesiju varējām paši izvēlēties. Es dzīvoju viņai vistuvāk, tāpēc tiekamies vai ik dienu. Mēs visi par viņu rūpējamies, jo vēlamies, lai māmulīte vēl ilgi būtu mūsu vidū.
No viņas esam mācījušies pārvarēt grūtības, nežēloties, paļauties uz saviem spēkiem un uz to, ko pats vari izdarīt. Mūs iepriecina mātes dzīvesgudrība un mundrums. Zinām, ka viņai ir veselības problēmas, taču viņa skaļi tās neizpauž. Māte gan dažkārt atgādina, ka dzīvē neko neesot iekrājusi, kaut arī grūti strādājusi. Taču mēs apzināmies, ka viņa ir mūsu vislielākā bagātība, tāpat kā mēs, bērni, esam viņas mūža devums, — par Antoņinas kundzi saka viņas jaunākā meita Anita.
***
Antoņina Patmalniece pagājušajā vasarā vēl gāja uz mežu gan sēņot, gan dzērvenes lasīt. Viņa ar humoru atzīst, ka vecumu nevar izārstēt neviens brīnumdakteris, un, viņasprāt, tas arī nav jādara. Savs laiks darbam, atpūtai, dzīvošanai un mūžībai. “Mēs jau nekur nepazūdam, jo paliekam pēcnācējos,” pārliecināta Antoņinas kundze.
