Ceļu policijas pārvalde izstrādājusi veicamo pasākumu plānu smago ceļu satiksmes nelaimes gadījumu samazināšanai.
Ceļu policijas pārvalde izstrādājusi veicamo pasākumu plānu smago ceļu satiksmes nelaimes gadījumu samazināšanai. Acīmredzot tas darīts pēc iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona jūlijā izskanējušās prasības mēneša laikā uzlabot situāciju uz Latvijas ceļiem. To ministrs pieprasīja pēc tam, kad pāris dienās avārijās gāja bojā vismaz desmit cilvēku.
Skaidrs, ka mēneša laikā uzlabojums nav panākams. Tas ministram būtu jāsaprot. Taču pirmā reakcija ir. Kaut vai šis Ceļu policijas pārvaldes plāns, kurš gan nevieš pārliecību, ka no profilaktiskiem reidiem, kontrolēm, pastiprinātas uzmanības un uzraudzības vien situācija mainīsies.
Pēc traģiskajiem notikumiem uz ceļiem pēdējā mēneša laikā un bēdīgās statistikas šī gada astoņos mēnešos beidzot sarosījušās arī citas institūcijas. Ceļu satiksmes drošības direkcija apņēmusies biežāk organizēt dažādas informatīvās kampaņas. Diemžēl tādām akcijām ir ļoti īslaicīga ietekme — tikai tās laikā. Pēc nedēļas visi brīdinājumi aizmirsušies. Sagatavota arī stingrāka autoskolu uzraudzības programma.
Situāciju uzlabot nolēmušas arī apdrošināšanas kompānijas. Plānots ieviest diferencētu maksu par obligāto civiltiesisko apdrošināšanu — tas, kurš pārkāpj noteikumus, maksā vairāk.
Vai tas palīdzēs mainīt pieauguša cilvēka nelāgo ieradumu traukties milzīgā ātrumā, nelietot drošības jostu vai kliedēs pārliecību, ka, izdzerot pāris glāzīšu un braucot, nekas slikts taču nevar notikt? Lielākā daļa cilvēku ceļu satiksmes noteikumus pirmo reizi uzzina tikai autoskolā, bet uzvedība uz ceļa gan kā gājējam, gan kā braucējam, manuprāt, jāmāca jau kopš mazotnes.
Kad mācījos skolā, sākumskolas klasēs mums bija speciāla satiksmes noteikumu mācību stunda. Tagad nekā tāda nav. Mēs cīnāmies par ētiku vai kristīgo mācību, taču aizmirstam tādas praktiskas lietas kā ielas šķērsošana. Aptaujājot paziņas, kuri nesen ieguvuši autovadītāja apliecību, secināju, ka autoskolās ļoti maz runā arī par braukšanas kultūru un autovadītāju savstarpējo cieņu.
Izglītības un zinātnes ministrijas speciālistiem būtu vērts padomāt par mācību programmas izstrādi saistībā ar šo tēmu. Taču kur nu uz to cerēt, ja pats ministrs pieķerts traucamies ar ātrumu vairāk nekā 100 kilometru stundā!
