(4. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 18. jūnija numurā.)
Vijoles ceļojuma plāns
Tas Kungs aizsauca māmuļu Ēriku pie sevis 1994. gadā. Pēdējos pāris gadu par viņu rūpējās mana māsa Sarmīte, kas tolaik dzīvoja Rīgā, Tallinas ielā. Apglabājām viņu Māršavu kapos, blakus viņas mīļotajam vīram Osvaldam. Māmuļa Ērika… Neizdzēšamas pēdas viņa ir atstājusi manī, manā raksturā ar savu rimto gudrību, cilvēkmīlestību un ticību visam skaistajam un labajam, kas ir mums apkārt un mūsos. Neviens visā pasaulē nezināja par vectēva Gvarnēri vijoli, glabāju šo noslēpumu, jo apzinājos, ka tas var būt bīstami tajos juku laikos. Zināja tikai Jurka, mans bērnības un jaunības draugs, bet arī viņš aizgāja labākos medību laukos tajā pašā gadā, kad māmuļa. Vijoli biju noglabājis “Parex” bankas pazemes seifos, kas atradās Merķeļa un K. Valdemāra ielas stūrī. Seifu glabātava bija speciāli izbūvēta pagrabstāvā, un apsardze tur bija visstingrākā. Lai nokļūtu pagrabos pie seifiem, bija jāiziet stingra identifikācijas pārbaude, jāzina seifa numurs un parole. Manu individuālo seifu varēja atvērt tikai uzrauga klātbūtnē ar divām atslēgām, no kurām vienu slēdzenē ievietoja un pagrieza uzraugs, otru es. Glabātavā vienlaicīgi varēja atrasties tikai viens cilvēks, un pēc seifa atvēršanas uzraugs atstāja telpu. Pēc vizītes seifu atkal aizvēra divatā. Lieki teikt, ka visapkārt bija novērošanas kameras. “Parex” bankas seifos vijole nogulēja līdz 2010. gadam, kad sākās tās ceļojums.
2007.—2011. gada visaptverošā finanšu krīze skāra ļoti daudzas ģimenes un cilvēkus Latvijā. Daudzi pirms tam, saklausījušies stulbās valdības saukļus “gāzi grīdā” un tamlīdzīgus, labākas dzīves vilināti, bija saņēmušies kredītus, sapirkušies zemes un mājas. Sākusies 2007./ 2008. gadā, tā bija visapjomīgākā finanšu krīze kopš lielās depresijas, kas turpinājās arī 2009. gadā un pārauga eirozonas valstu parādu krīzē 2010. un 2011. gadā. Viens no krīzes cēloņiem bija mājokļu tirdzniecības spekulatīvie burbuļi, kas sāka plīst ASV 2006. gadā. Tas izraisīja līdzīgus ekonomiskus procesus daudzās citās valstīs un izpaudās kā finansiālas neveiksmes un globālas kredīta problēmas. Līdz ar ASV lielāko finanšu institūciju sabrukumu krīze ātri pārauga no vietējiem uz globāliem apmēriem un bija vērojams vairāku Eiropas kredītiestāžu finansiālais sabrukums un kritums biržu indeksos ar lielu akciju tirgus vērtības un tirdzniecības apjomu samazinājumu.
Eiropas Centrālā banka vienas dienas naudas tirgus izsolē iepludināja 99,8 miljardus ASV dolāru, bet Lielbritānijas “Bank of England” — 36 miljardus ASV dolāru. Visā pasaulē valstu centrālās bankas iepludināja tirgū kopā vairāk nekā 200 miljardu ASV dolāru. 2008. gada 8. oktobrī Lielbritānijas valdība izsludināja “Lielbritānijas banku glābšanas paketi” par kopējo summu ap 500 miljardiem mārciņu. Arī mūsu “Parex” darboņi bija iegrūduši mūsu un krievu naudu ASV finanšu piramīdā — Investīciju bankā “Lehman Brothers” un tās bankrota rezultātā bankrotēja arī paši.
Latvijā krita valdība un “lācītis-dombrovskītis” padevās Starptautiskajam Valūtas fondam. Pildot tā prasības valsts sektorā, algas samazināja par 30%, iesaldēja pensijas, daudzas darbavietas “saīsināja” un cilvēkus atlaida. Arī mani. Divi projekti, kurus vadīju, tika iesaldēti un cilvēki atlaisti. Sapratu, ka tas ir uz ilgu laiku. Par naudu neuztraucos, šo to biju iekrājis, kredītus ņēmis nebiju un, lai lietderīgi pārlaistu tos pāris gadus, iestājos RTU maģistrantūrā. Mācījos ar baudu un pabeidzu 2010. gadā, iegūstot starptautisku maģistra grādu biznesa vadībā — MBA (Master of Business Administration).
Pēdējos mēnešus biju pavandījies pa darba tirgu un sapratis, ka arī maģistram vecumā ap 50+ gadiem Latvijā darbs nespīd. Tauta kauca no nespēka un problēmām un emigrēja masveidā. Tā kā Anglijā man bija brālēns ar ģimeni jau no 2005. gada un vecākais dēls jau divus gadus, tad sapakoju čemodānus un uz salu devos arī es. Viens no iemesliem bija arī tāds, ka es plānoju beidzot pārdot vectēva vijoli, un Anglija ar savām izsolēm bija tam īstā vieta. Ar radu palīdzību ātri iekārtojies un dabūjis darbu fabrikā, sāku domāt, ko iesākt ar vijoli. Skaidrs, ka vispirms kaut kādā slepenā veidā tā bija jādabū uz Angliju, jo legāli izvest tādu mākslas darbu nez vai izdosies. Tātad nelegāli. Darbojās šādi tādi busi, kas pārveda emigrantu iedzīvi uz Angliju, mēbeles ieskaitot. Tomēr tas man nederēja, jo uz kādas no robežām muitnieku skeneri varēja vijoli starp mantām piefiksēt un konfiscēt. Pie tam mantas vedot netika īpaši saudzētas, vijoli varēja sadauzīt, kā arī kāds šoferis vai līdzbraucējs, ziņkārības dzīts, varēja paku atplēst un vijoli vienkārši pievākt. Jo nekādas garantijas vai apdrošināšanas šiem puslegālajiem pārvadājumiem nebija. Arī lidmašīna nederēja, jo noskaidroju, ka stīgu instrumentus un ģitāras bagāžā neņem, jo to vērtība varēja būt pasakaina un bojājuma gadījumā aviokompānijai būtu jāsedz to vērtība. Arī privāti ar automašīnu vest nevarēja to pašu muitnieku dēļ. Daži paziņas teicās nobraukuši visu ceļu no Latvijas bez jebkādas aizķeršanās, bet dažus kratījuši ļoti nopietni, meklējot kontrabandas cigaretes. Kas paliek, ja gaiss un zeme neder? Paliek jūra! Te es atcerējos, kā ar kokmateriālu kuģi nosūtīju savam kompanjonam Ianam uz Lielbritāniju salūtam domātu lielgabalu, nekur neko nereģistrējot. Lielgabals bija miniatūra Napoleona laika kopija, izvirpots un sametināts no metāla ar misiņa apkalumiem. Šāva tas ar ķīniešu 75 mm salūta raķetēm, kuras lidoja pārsimt metru augstumā un tad sprāga, veidojot dažādus krāsainus zīmējumus. Man tādu lielgabalu bija uzmeistarojis vecais kalējs no Klapkalnciema, lai viņam vieglas smiltis, un Ianam, pie manis ciemojoties, tas ļoti iepatikās. Viņš jau iztēlojās, kā šaus salūtu uz “milleniumu” savas mājas pagalmā Bristoles kanāla malā. Lielgabals bija izjaucams — riteņi atsevišķi, lafete atsevišķi un stobrs atsevišķi. To visu sapakoju ēveļskaidās koka kastē ar uzrakstu “spare parts” — rezerves daļas — un uzkrāvu Vecmīlgrāvī uz kravinieka reizē ar dēļu kravu, kapteiņa palīgam piekodinot, ka Tilburi ostā Anglijā Ians pats kasti savāks un izvedīs no ostas teritorijas. Toreiz viss beidzās veiksmīgi, un tas mani iedvesmoja izmantot šo ceļu arī gadījumā ar vijoli. Veids tā kā būtu skaidrs.
Paziņu starp stividoriem “kociniekiem” man bija gana gan Rīgas piestātnēs, gan Liepājā, tas gals būtu skaidrs. Pašam gan būtu jālido atpakaļ uz pāris dienām, bet tas nebija nekāds šķērslis. Paliek jautājums, kā Anglijā tikt uz kuģa un izvest vijoli no ostas un kur to pēc tam glabāt. Jo esošajā īrnieku kompānijā dzīvesvietā to atstāt būtu pilnīga pašnāvība. Tā kā firmas sadalīšana ar Ianu kā jau jebkura šķiršanās nenotika bez kašķa, tad vienīgo palīdzību britu zemē varēju saņemt no Iana kompanjona (un pastarpināti arī mana) Krisa. Manas smadzenes drudžaini analizēja un kombinēja situācijas un riskus gluži kā jaunībā, kad piedalījos dažādos šaha turnīros.
Vijoles realizācijā jāvirzās “step by step”, kā saka angļi, soli pa solim, tāpēc zvanu Krisam. Viņš izklausās tīri priecīgs par manu zvanu un gatavs satikties. Nākamnedēļ esot plānots brauciens no Bristoles uz Londonu, tad varot ieskriet pie manis kopā paēst pusdienas. Norunātajā laikā satiekamies alus bārā pie Abingtona parka. Kriss palicis nedaudz sirmāks, bet smaids, mani satiekot, kā agrāk:
— Hi, Janis, bloody boy, how are you? — viņš krata manu roku, un abi apkampjamies.
Atšķirībā no Iana Kriss ir īsts angļu džentlmenis. Izturēts, solīds, izglītots un inteliģents, tāds, kas vienmēr tur doto vārdu, rūpējas par savu ģimeni un mīl savas trīs meitas. Jau iepriekš biju nolēmis, ka Krisam stāstīšu visu patiesību par vijoli un saviem nodomiem to pārdot izsolē. Klausoties manu stāstu, izbrīns nepamet viņa seju un acis kļūst arvien lielākas.
— Sounds very impressive. It’s realy true? — viņš vaicā.
Saku:
— Kris, tu mani pazīsti 17 gadus, kāpēc lai es tagad pūstu pīlītes? Man tiešām vajadzīga tava palīdzība.
Kriss atzīst, ka pats neko daudz nezina par senlietām, kur nu vēl Kremonas vijolēm. Taču viņam ir labs draugs Deniss, kas šajā lauciņā ir darbojies. Pie tam Krisa sieva, francūziete, ir beigusi Mūzikas koledžu Parīzē un labi spēlē vijoli. Nolemjam tūlīt viņai piezvanīt. Noklausoties īsumā šo “story”, viņa ir sajūsmā un apgalvo to pašu, ko es jau zinu. Proti, ap 50 Džezes Gvarnēri vijoļu liktenis nav zināms, un ir iespējams jebkas. Viņa cerot paturēt savās rokās slavenā meistara darbu un iesaka Krisam palīdzēt atgādāt vijoli Anglijā, ja tas nesagādā problēmas ar likumu. Zinu, ka Kriss dievina savu sievu Sjūzannu, tāpēc piemetinu, ka Anglijā līdz izsolei vijoli varētu glabāt Krisa rančo netālu no Bristoles. Krisam šāda uzticēšanās labi iet pie sirds, un, priecīgi uzbudināts, viņš ķeras pie plāna detaļām:
— Tu jau zini, ka esmu liels vīna cienītājs un pazinējs, un visi mani kompanjoni un tirdzniecības partneri šad un tad sūta man pa kastei vīna, izmantojot kokmateriālu sauskravas kuģus. Līdz ar to kuģu kapteiņi un komanda pie kādas nelegālas kastes uz borta ir pieraduši un nepievērš tam uzmanību. Arī ostu pārvaldnieki to zina, jo parasti viņus uzcienāju ar labu Čīles, Austrālijas vai Dienvidamerikas vīnu. Tāpēc es apņemos nogādāt vijoli no kuģa līdz savām mājām. Liec vien mierīgi vijoli uz klāja, iepakotu koka kastē ar parasto uzrakstu “spare parts”. Es padomāšu, kurš no kapteiņiem ir man vislojālākais, un tad laicīgi saskaņosim reisa laikus un ostas.
— Ok, Kris, gaidu no tevis ziņas, lai laicīgi varu izplānot braucienu uz Latviju! — nosaku, un mēs sitam saujā un atvadāmies.
(Turpmāk vēl.)
Man ir skaidrs, ka Kriss izdarīs visu, kā nākas, jo, pirmkārt, ir džentlmenis, otrkārt, gribēs iepriecināt savu sieviņu ar kādu satraucošu pavērsienu ikdienas rutīnā. Biju divas reizes ciemojies pie Krisa mājā un palicis pa nakti. Atceros, kā pirmajā reizē biju agri uzcēlies no rīta un nomazgājies staigāju pa dārzu. Arī Sjūzanna bija agri uzcēlusies, laikam uz darbu. Iepriekšējā vakarā bijām malkojuši vīnu un nopļāpājuši pāri pusnaktij. Burvīgā, smalkā un neatkārtojamā Sjū! No rīta, kad satikāmies gaitenī pie veļasmašīnām, viņa man teica:
— Džani (angļu alfabētā burtu “J” izrunā kā “džei”, līdz ar to visi angļi sauc mani par “Džani”), lai arī kā ievirzīsies tavs bizness ar Krisu un Ianu, atceries, ka manas mājas ir arī tavas mājas un tu vienmēr būsi šeit gaidīts viesis.
Tas tika pateikts tik ļoti mīļi, negaidīti un aizkustinoši. Kaut ko tādu Latvijā pirmajā tikšanās reizē neizdzirdēsi vis. Sjū bija studējusi arī mākslas vēsturi, un viņu māja bija iekārtota unikāli. Visas lietiņas un vietiņas bija saskaņotas, daudz dažādu priekšmetu ar antīku ievirzi vai vienkārši mākslinieciski izdaiļoja telpas. Viss izstaroja harmoniju un mieru. Neatceros, ka kaut ko līdzīgu vēlāk būtu kur citur redzējis. No sarunām sapratu, ka viņa ir saņēmusi prāvu mantojumu un puse no rančo ar visiem staļļiem, zirgiem un ponijiem pieder viņai. Tādēļ Sjū pie katras izdevības mēdza uzsvērt savu finansiālo neatkarību no vīra un patstāvību lēmumu pieņemšanā.
Tātad vijoles ceļojuma pirmās daļas aprises bija iezīmētas, atlika painteresēties par realizācijas daļu, izsolēm. Ko darīšu pēc izsoles, man jau bija skaidrs. Tā kā no kaimiņiem Latvijā pienāca ziņas, ka no rītiem pa manas mājas durvīm iznākot vīrietis, kurš neesmu es, tad atlika tikai šķirt laulību, sadalīt mantu un doties plašajā pasaulē. Eiropa mani vairs nevilināja, tāpēc atcerējos Sezu Brazīlijā. Ians ar Krisu reizi gadā, rudenī, rīkoja divu dienu tikšanos visiem saviem biznesa partneriem, parasti tas notika Velsā, Kārdifā, “Marriott” hotelī. To darīja galvenokārt tamdēļ, lai novērtētu katra iespējas un perspektīvas nākamajam gadam un izstrādātu kopīgu stratēģisko līniju britu tirgum pa apjomiem, preču segmentiem un cenām. Tas bija tāds vīru pulciņš, kas, pa dienu žaketes nometuši, saspringti strādāja pie datoriem un apspriedēs, bet vakarā, jautri uzdzīvodami, devās no viena kroga uz nākamo. Tur es iepazinos ar vienu no dalībniekiem — Sezu, kurš Brazīlijā zāģēja tarā eikaliptus. Viņš man stāstīja, ka subtropos koks pieaug diametrā par 10—15 cm gadā, tāpēc tā koksne ir tik mīksta, ka der tikai taras paletēm. Seza bija bagāts vīrs Brazīlijā ar plašiem sakariem, jautrs un, kā jau visi dienvidnieki, runāja nepārtraukti. Laikam mans ziemeļnieciskais miers un spēja klausīties viņam bija iepatikusies, un mēs savā starpā satuvinājāmies vairāk nekā ar citiem konferences dalībniekiem. Nu, lūk, biju uzrakstījis Sezam vēstuli par to, ka ģimenes dzīvē man neiet labi un labprāt gribētu izvēdināt galvu, paceļojot pa pasauli. Seza man atbildēja, ka oktobrī — novembrī “Porto Alegre” Rio Grande pavalstī, Brazīlijā, atbrīvosies ostas kokmateriālu laukuma pārziņa vieta, ostas pārvaldnieks ir viņa draugs, un viņš bez problēmām visu sakārtošot tā, lai es šo vietu varētu ieņemt. Vienīgā prasība — man maksimāli ātri jāiemācās portugāļu valoda, jo angliski runājošu cilvēku tur ir maz. Portugāļu valoda ir viena no visplašāk izplatītajām valodām pasaulē. Šāda iespēja mani pilnīgi apmierināja, lai neteiktu vairāk, un atbildēju Sezam, ka rudenī būšu klāt kā nagla.
Bija jūlija vidus, tātad operācijai ar vijoli nav palicis daudz laika — kādi trīs četri mēneši. Lai nevilktu beigtu kaķi aiz astes un ātrāk izšķirtu laulību, ar sievu vienojāmies to izdarīt pie notāra. Noteicām laiku uz augusta sākumu, un es iegādājos lidmašīnas biļetes, plānojot pavadīt Latvijā vienu nedēļu. Darbavietā gan šādu atvaļinājumu man nedeva, bet tas mani neuztrauca, jo zināju, ka ar savu kvalifikāciju un angļu valodas zināšanām viegli atradīšu citu darbu. No Krisa saņēmu ziņu, ka ap to laiku viņam būs kuģis no Liepājas, kura kapteinis pievērs acis uz “rezerves daļu” kasti uz klāja. Neviena šķiršanās nav nekāda saldā, un arī mēs ar sievu grūtsirdīgi sēdējām notāra biroja klusumā, gaidot, kamēr sagatavos dokumentus. Dažas pieklājības frāzes, un viss. Septiņus gadus no dzīves varēja izsvītrot ar vienu pildspalvas vilcienu. Iekšēji mani emocijas rāva gabalos, tomēr centos neko neizrādīt. Biju apmeties pie dēliem Juglā, un manā rīcībā uz nedēļu bija nodots melns “mersītis” ar 1,9 l benzīna dzinēju. Nākamajā dienā pasūtīju pazīstamam galdniekam Tukumā ēvelētu priedes koka kasti un sazvanījos ar strauji plaukstošo stividoru Nollendorfu Liepājas ostā. Viņš apstiprināja, ka man vajadzīgais “Charles M. Willie Shipping Ltd.” kompānijas kuģis “Celtic SPIRIT” ienāk ostā pēc trim dienām, diennakti kraujas un ceturtajā dodas atpakaļreisā uz Kārdifas ostu Velsā.
Ar “Charles M. Willie Shipping Ltd” kuģu kompānijas īpašniekiem Rīdu ģimeni, angliski — Read) biju pazīstams personīgi, sevišķi ar veco Rīdu. Iesācis jau devīto gadu desmitu, viņš joprojām pusi dienas pavadīja savā Kārdifas birojā, lai arī reāli kuģu kompāniju ar 15 okeāna klases sauskravas kuģiem pārvaldīja viņa dēli Stjuarts un Džons. Kompānijai pamatus bija licis viņu abu vectēvs pagājušā gadsimta sākumā, kad tvaikoņi izkonkurēja buriniekus. Tvaika mašīnas gan jūrā, gan uz dzelzceļa kurināja ar akmeņoglēm, un tieši tajā laikā Rietumvelsā tika atklātas lielas akmeņogļus atradnes. Ogļu šahtu nostiprināšanai kalnos lietoja stutmalku, un šis apstāklis tad arī kļuva par Rīdu ģimenes biznesa pirmsākumu. Rīdi piegādāja ogļu ieguves kompānijām stutmalku Kārdifas ostā. Katram no brāļiem Rīdiem vecais bija nodalījis darbības sfēras, lai tie neplēstos savā starpā, jo to raksturi bija pilnīgi pretēji. Džons, kas rūpējās par kuģu remontiem, to tehnisko stāvokli, jaunu kuģu būvi, komandu komplektēšanu un grāmatvedību kopumā, bija nosvērts un sevī iegrimis vīrs. Turpretī Stjuarts, kurš rūpējās par tirdzniecību, pasūtījumiem, fraktiem un maršrutiem, bija jautras dabas, ļoti komunikabls, vīrs, kas labi apzinās savu stāvokli Velsas sabiedrībā. Tieši Stjuarts kļuva par manu gidu un palīgu manā pirmajā vizītē Kārdifā 1995. gadā. Viesojoties pie sava kompanjona Iana, mēs cita starpā apmeklējām arī “Charles M. Willie Shipping Ltd.” biroju Kārdifas ostas vecajos dokos. Biju viņu pirmais puslīdz nopietnais klients Baltijā, vecais Rīds gribēja mani izprašņāt un iesauca savā kabinetā. Viņa kabinets bija stikla būris, kuram pa vidu bija ovāls tumša ozola galds ar tādiem pašiem, kapara kniedēm nokaltiem, masīviem ozola krēsliem. Pie sienas Rīdam aiz muguras atradās milzīga Anglijas karalienes Elizabetes glezna, kas aizņēma gandrīz visu sienu. Vecais Rīds gribēja zināt visu: gan par mūsu neatkarības atgūšanu, gan koksnes resursiem, gan apaļkoku pārstrādes jaudām, fitosanitāro dienestu, muitu un apdrošināšanu. Jautājumu bija tik daudz, ka, sekretārei mainot kafijas tases, mēs aizrāvāmies un nopļāpājām kādas 45 minūtes, bet abi dēli ar maniem abiem kompanjoniem un pārdesmit izmeklēto viesu birojā pa to laiku manāmi garlaikojās. Lieta tāda, ka tās dienas vakarā bija paredzēts gadskārtējais Dienvidvelsas kuģu brokeru saiets, uz kuru bija uzaicināti ap 600 dalībnieku, tajā skaitā es. Nebija noslēpums, ka finansiālais sponsors šim pasākumam bija tieši “Charles M. Willie Shipping Ltd.”. Viesi bija sadalīti pa 12 personām pie viena galda, kopā 50 galdi, un saraksts, kur kam jāsēž, jau bija izsūtīts kopā ar ielūgumu. “Dress code” — smokings. Pēc senas angļu tradīcijas bija zināms, ka jo svarīgāks viesis, jo mazāks tam ir galda numurs, bet sēdēt pie 1. galda kopā ar viesību saimnieku bija īpašs gods. Nu, lūk, un šādā situācijā un gaisotnē mēs ar veco Rīdu, draudzīgi pļāpādami, iznākam no viņa kabineta un viņš iepazīstina publiku ar mani un paziņo, ka es šovakar sēdēšot pie galda nr. 1 blakus viņam, jo esot interesants un noderīgs sarunu biedrs. Jums vajadzēja redzēt, kas notika tajā vakarā! Baņķieri, brokeru kantoru vadītāji, kuģu aģenti, koku plaču turētāji, tirgotāji, visi nāca man klāt, spieda roku, vēlējās iepazīties un apmainīties ar vizītkartēm. Es pēkšņi kā tāda Holivudas aktrise biju kļuvis par vakara sensāciju. Bieži atceros vecā Rīda galveno mācību, ko viņš man tajā vakarā deva:
— Džani, ja tu gribi gūt panākumus biznesā, tad tev ir jāievēro trīs lietas. Tā pirmā ir kvalitāte, tā otrā ir kvalitāte, un tā trešā arī ir kvalitāte.
Svinību gaitā pie galda saņēmu dūšu un cēlos kājās, lai teiktu savu pirmo runu angļu valodā tik plašai un reprezentablai publikai. Pateicos mājastēvam Rīda kungam par uzņemšanu, par to, ka viņi beidzot ir atklājuši regulāru kuģu līniju uz Rīgas ostu, kas atvieglos mūsu biznesu, un uzsaucu tostu par godu Anglijas karalienei (to darīt mani samācīja Stjuarts). Kā pēc komandas 600 “pingvīnu” smokingos piecēlās kājās ar vīna glāzi rokās un korī noskandēja: “To Queen!”. Kad apsēdos, vecais Rīds, apmierināti smaidīdams, piepildīja manu vīna glāzi no jauna, ar ko sapratu, ka izgāzies šajā vakarā neesmu.
(Turpmāk vēl.)
