Lai arī biju precējusies, man izveidojās jaunas attiecības. Tas notika pats no sevis. Tomēr, ja “paķimerējas” dziļāk, lielu lomu nospēlēja emocionālais un sadzīviskais fons: kaut arī pāris gadu veci, bet smagi pārdzīvojumi, kas saistīti ar otras puses neuzticību, kārtējās neoficiāli šķirtās ģimenes statuss, jo vīrs strādāja ārzemēs. Līdz ar to rūpes par ikdienu un bērniem. Izšķiroša nozīme manā gadījumā bija arī emocionāli garīgam briedumam. Apziņai, ka nemaz neesmu tik nesmuka un neinteresanta.
Grūti pateikt, kurā brīdī sākās jaunās attiecības, bet fakts paliek fakts — pienāca brīdis, kad pusi nedēļas es ar bērniem dzīvoju kopā ar Artūru. Apmeklējām izklaides pasākumus, ceļojām, kopā dalījām ikdienas rūpes, ciemojāmies pie Artūra radiem un draugiem. Bet tad sākas trakums — uz labā pleca sēž velniņš un saka: “Tu taču esi to pelnījusi! Kāpēc gan tev tupēt četrās sienās vienai ar bērniem un gaidīt to princi, kurš, iespējams, nekad tā arī neatgriezīsies!”. Bet uz kreisā pleca otrs jau sper pretī: “Vai tad tu neesi tikpat nosodāma? Kā gan tu drīksti nodarīt otram ko tādu, ko negribētu, lai nodara tev?”. Kad jau likās, ka sajukšu prātā no šo divu “runātāju” nespējas vienoties, gadījās tā, ka atbrauca vīrs un raisījās saruna. Neviens no mums nerunāja atklāti par savām jaunajām attiecībām. Zināju, ka arī viņam tur bija kāda, tāpēc viņa izteiktā doma — šķiramies, jo kaut kā nav vairs tas, — man šķita jaukākie vārdi.
Tad es izdarīju lielu kļūdu. Tiekoties ar Artūru, pateicu, ka esmu bezgala laimīga, jo esmu brīva no vecajām attiecībām. Viņš saprata, ka nu mēs beidzot legāli varam būt kopā, un jau sliecās visus informēt, ka esam ģimene. Es gan nebiju izteikusi ne mazāko vēlēšanos pilnībā pārcelties pie viņa vai precēties, bet tas Artūram netraucēja sapņot.
Pa to laiku pa kripatai vien mani bija sācis uzmeklēt vīrs. Izrādījās, ka mūs vieno kas vairāk. Sajutu prieku par šīm attiecībām, kas pamazām atjaunojas. Tomēr garantijas tām nebija, tāpēc turpināju daļēji būt kopā ar Artūru līdz brīdim, kad vīrs bija pārdomājis visu savu dzīvi un izteica vēlēšanos atgriezties dzimtenē un ģimenē. Tajā laikā Artūrs arī bija sapratis, ka nebūšu viņa sieva un vēlos pārtraukt mūsu attiecības. Viņš atbildēja, lai ļauju kaut dažus mēnešus padzīvot pasakā.
Es atkal dzīvoju vecajā ģimenē. Šīs saites par spīti visam izrādījās pārāk spēcīgas, lai vienkārši sarautu. Vīram gan visādi liku saprast, ka viņam jābūt ļoti pārliecinātam, ka viņš tiešām to vēlas un pēc pusgada nepārdomās.
