Pēc Rīgas medicīnas māsu skolas absolvēšanas 1984. gada. 1. aprīlī Aizkraukles rajona slimnīcas dzemdību nodaļā par vecmāti sāka strādāt trausla smaidīga meitene Ingrīda. Viņas darbaudzinātājs bija ginekologs Aristīds Rogulis.
Pēc Rīgas medicīnas māsu skolas absolvēšanas 1984. gada
1. aprīlī Aizkraukles rajona slimnīcas dzemdību nodaļā par vecmāti sāka strādāt trausla smaidīga meitene Ingrīda. Viņas darbaudzinātājs bija ginekologs Aristīds Rogulis. Kopš tā laika daudz kas piedzīvots, bet darbavieta tā pati, tikai tagad to sauc par mazulim draudzīgu slimnīcu. Vecmāte Ingrīda Saulīte palīdzējusi nākt pasaulē 1622 mazuļiem.
Trauslās dzīvības brīnums
— Kāpēc gribējāt kļūt par vecmāti?
— Tāpēc, ka brīdis, kad pasaulē nāk jauna dzīvība, ir vissvētākais un gaišākais, kas vien cilvēka dzīvē var notikt. Savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi.
Uzskatu, ka cilvēkam jāatrod sava īstā, sirdij vistuvākā profesija. Lai tas nebūtu vienkārši maizes pelnīšanas darbs, bet dotu gandarījumu un spēku strādāt tā, lai katra diena sāktos kā brīnums. Ja darbs nepatīk, nevienā jomā profesionalitāti nevar gaidīt. Man ir laimējies — vecmātes profesija ir vislabākā pasaulē!
It kā pati dzemdētu
— Varbūt bērnībā bijāt redzējusi, kā bērns dzimst?
— Nē, par šīm lietām iepriekš neko nezināju, un tieši šis nezināmais mani arī vilināja. Īpaši tas, ka dzemdībās jācīnās par divām vai pat vairākām dzīvībām.
Man patīk aktīvā medicīna, nevis darbs, piemēram, sieviešu konsultācijā, kur vairāk jānodarbojas ar papīru kārtošanu. Te nevar zināt, kurā brīdī kas notiks, un katrreiz ir kas jauns.
Mani neuztrauc pat pirmsdzemdību stress. Protams, jūtu atbildību par to, kas notiks. Bet, kad viss garām, ar baudu apsēžos un jūtos tik atvieglota, it kā pati būtu vēlreiz dzemdējusi. Dzemdības ir arī smags fizisks darbs, kur vajadzīgas spēcīgas rokas.
Par puiku — skaista roze
— Vai atceraties pirmās dzemdības?
— Pirmo bērnu savā praksē pieņēmu viena, bez ārsta palīdzības. Jaundzimušais bija zēns. Tad atnāca dakteris Rogulis ar skaistu rozi un teica — ja pirmais ir puika, tad darbā veiksies. Viņam taisnība, jo savu profesiju arī šodien, pēc tik daudziem gadiem, mīlu tāpat kā pirmajā darbdienā.
Toreiz darba bija daudz, vienā maiņā dzima pieci, seši bērni. Mans rekords ir trīspadsmit jaundzimušo vienā diennaktī. Toreiz dzemdību nodaļā bija 25 gultas, nu ir tikai desmit.
Jaunā māte mierina vecmāti
— Atceraties arī kādas dzemdības, kad bērniņš aizgāja bojā?
— Tā bija kāda jauna māmiņa. Bērns piedzima dzīvs, bet drīz nomira. Es to ļoti pārdzīvoju, raudāju, it kā būtu zaudējusi vai visu pasauli.
Jaunā māte mani mierināja, jo es pat naktīs nevarēju gulēt. Sieviete pastāstīja, ka viņai teikts: būs trīs bērni, un viens no viņiem dzemdībās aizies bojā. Mēs pat sadraudzējāmies. Otrais mazulis viņai dzima Rīgā, bet trešo es atkal saņēmu tepat Aizkrauklē.
Pēc savas pieredzes
— Vai jums ir kāda metode, kā pirms dzemdībām drošināt topošās mātes, īpaši, ja bērns dzimst pirmo reizi?
— Tagad grūtniecēm ir māmiņu skola, kurā par to visu runā. Agrāk tā nebija. Toreiz ar jaunajām mātēm runāju, kad viņas ieradās dzemdēt, un arī pēc tam. Drošināju un stāstīju, ka dzemdētājai man jāuzticas.
Īpaši iejūtīgas šīs sarunas bija tad, kad pati jau biju dzemdējusi savus bērnus un zināju, ko tas nozīmē. Kaut gan divu vienādu dzemdību nav, kaut ko kopīgu tomēr jāatrod. Un tā ir ticība, ka viss būs labi.
— Kā jūtaties, pieņemot dzemdības pazīstamām sievietēm — draudzenēm vai radiniecēm?
— Savādāk. Lielāks satraukums, lai neizdarītu kādu aplamību. Vienkārši emocijas ir spilgtākas.
Katrai savs sāpju slieksnis
— Vai dzemdētājas jums vienmēr uzticas?
— Ne vienmēr. Katra sieviete ir citāda. Ne visas uzreiz spēj atvērt savu dvēseli, bet kopīga valoda mums tomēr jāatrod. Sāpēs sieviete jūtas savādāk, un mēs nedrīkstam viņai to aizrādīt.
Katrai ir savs sāpju slieksnis, un nevienu nevar pārmācīt, viņa jāpieņem tāda, kāda ir. Īpaši satraukuma pilnajās pirmsdzemdību dienās un stundās.
Nereti jaunās mātes ieslīgst pēcdzemdību depresijā. Viņas kļūst raudulīgas vai noslēdzas sevī, ar šīm sievietēm jārunā sirsnīgi un pārliecinoši. Lai noticētu, ka viss būs labi.
Viņām jāvēršas pie ģimenes ārsta vai ginekologa. Pats galvenais, neko nevajag slēpt no ģimenes. Vajadzīgs tās atbalsts. Kaut gan daudzreiz problēmas rada tieši ģimene — dzērājs vīrs, nesaticība ar vecākiem, alkoholisms.
Baro, kad bērns to grib
— Vai jaunās dzemdniecības metodes, salīdzinot ar padomju laiku, ir progresīvākas?
— Protams. Tagad, tiklīdz mazulis piedzimst, viņu atstājam pie māmiņas, lai viņu kontakts netiktu pārtraukts arī pēc dzemdībām. Turpat dzemdību zālē bērniņu pirmo reizi pieliekam mātei pie krūts. Viņi abi ir blakus, vienā palātā, var nākt ciemiņi. Tagad mazuli drīkst barot tad, kad viņš to grib. Nekāds režīms, kā senāk, nav jāievēro.
Protams, ja tēvs ir alkohola reibumā vai darba drēbēs, mēs nodaļā neielaižam. Tagad ir daudz arī ģimeņu dzemdību, kad vīrs psiholoģiski atbalsta jauno māti.
Pārdzīvo viss kolektīvs
— Kā uztverat to, ka mātes no bērniem atsakās jau dzemdību nodaļā?
— Man kā sievietei mātei to grūti attaisnot un saprast. Tādos gadījumos pārdzīvo viss kolektīvs.
Visskumjāk ir tad, kad par nodomu pamest bērnu māte paziņo pēdējā dienā pirms aiziešanas no nodaļas. Bērns jau pieradis pie mātes, zīdis krūti un tad kļūst par dzīvas mātes bāreni. Pārsvarā tās ir vientuļās māmiņas. Tas ir bezgala sāpīgi. Ir daži laimīgi gadījumi, kad mēs māti tomēr pārliecinām, un viņa bērniņu nepamet.
Saņem jau otro paaudzi
— Cik lieli jau ir jūsu pirmie saņemtie jaundzimušie?
— Pieauguši cilvēki. Nesen pie jaunās mātes dzemdībās stāvēja viņas māte, kura pastāstīja, ka viņas meitu saņēmusi vecmāte, kuru visi saukuši par Sauļuku. Tā biju es, un nu saņēmu bērnu meitenei, kuru arī biju turējusi rokās.
Ar daudziem “saviem bērniem”, es viņus tā saucu, un viņu vecākiem joprojām satiekamies. Viņi pastāsta, kā klājas, un vienmēr apjautājas arī par manu dzīvi.
Darbā jūtas vislabāk
— Un kāda ir jūsu dzīve?
— Laimīga. Man ir sirdij tuva profesija, esmu apmierināta ar ģimeni, kurai gan darba dēļ dažkārt varu maz laika veltīt, bet viņi mani saprot. Man ir labi bērni. Ar meitu esam draudzenes, runājam arī par visām intīmām lietām kā līdzīga ar līdzīgu.
Reizēm darbā atpūšos labāk nekā mājās, jo tur jūtos vislabāk. Kad nostrādāju maiņu un vēl vairāk, tad gan vairs pat miegs nenāk un gribas tikai mieru. Manējie ir iejūtīgi, un mājās mieru es arī gūstu.
Vajadzīga augstākā izglītība
— Vai strādājot spējat arī labi mācīties augstskolā?
— Viegli nav, bet augstākā izglītība ir vajadzīga. Varbūt ar laiku vecmātēm vispār būs tikai augstākā izglītība. Kamēr jūtos stipra un vesela, mācos, lai apgūtu visu jauno, kas manā profesijā nepieciešams.
Mācības apvienot ar darbu būtu grūtāk, ja tas traucētu ģimenei, bet viņi mani atbalsta. Ar vīru un bērniem varu izrunāties par man svarīgām lietām un kopā pieņemt lēmumu. Par viņu sapratni un mīlestību esmu pateicīga, un mūsu jūtas ir abpusējas. Viņi priecājas par maniem panākumiem darbā, un tas ir vislielākais gandarījums. Tādos brīžos saprotu, ka nespētu sevi ziedot tikai darbam, ka esmu tāda sieviete, kurai vajadzīga stipra ģimene.
— Arī vaļaspriekiem laika nu ir mazāk…
— Protams, ar sportu nodarboties vairs nav laika, lai gan man ļoti patīk slidot. Vienīgi lauku mājās strādāju dārzā, jo patīk rušināties pa zemi un pavasarī priecāties par katru pirmo asniņu, kā arī par skaistajiem ziediem.
Kā katrai sievietei, man svarīgi, lai es labi izskatītos, domāju par savu apģērba stilu un frizūru. Sekoju līdzi visam jaunākajam modes pasaulē.
***
Kopā ar smaidīgu un prasmīgu vecmāti, kāda ir Ingrīda Saulīte, jaunā māte var justies kā zem sargeņģeļa spārna. Tad arī dzimst laimīgi un stipri bērni.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ingrīda Saulīte.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1963. gada
4. jūnijs, Ilūkste.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles slimnīcas dzemdību nodaļas vecmāte.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā. Mācās Rīgas Stradiņa universitātes Māszinību fakultātes 2. kursā.
ĢIMENE: precējusies. Vīrs Guntis strādā SIA “Nelss”, meita Baiba ir studente, dēls Māris absolvējis Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu un vēlas studēt Latvijas Sporta akadēmijā.
VAĻASPRIEKS: skriešana un slidošana, darbs dārzā. Dzīvo līdzi, kad vīrs un dēls spēlē hokeju.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
