Kad iepazinos ar Edgaru, atcerējos teicienu: “Ar bērna muti runā patiesība. Viņš mācās 2. klasē un varētu būt mans mazdēls, taču sarunā ar viņu gadu starpību nejutu. Ar zēnu varēju runāt par jebkuru tēmu. Daudzkārt viņš mani samulsināja ar saviem spriedumiem, bet daudzos mūzikas un tehnikas jautājumos Edgars bija zinošāks par mani. Interesants man šķita viņa vecmāmiņu un vectētiņu vērtējums.
Ar zēnu varēju runāt par jebkuru tēmu. Daudzkārt viņš mani samulsināja ar saviem spriedumiem, bet daudzos mūzikas un tehnikas jautājumos Edgars bija zinošāks par mani. Interesants man šķita viņa vecmāmiņu un vectētiņu vērtējums. — Vecmāmiņas 70 līdz 90 gadu vecumā mēģina tēlot varones un tā sevi moka, — saka Edgars. — Piemēram, kad es aizbraucu ciemos pie vecmāmiņas, viņa tūliņ grib iet uz veikalu. Vectētiņš viņai saka: “Nu ko tu, lai taču jaunie iet, tu visu mūžu esi skrējusi, atpūties!” Bet viņa neklausa. Nu un kas iznāca? Viņa pakrita un sasita kāju, dabūjām vest uz slimnīcu. Vasarā bija tāpat — karsts, bet viņa par katru cenu grib vārīt zupu pati. Vectētiņš atkal saka: “Nepārpūlē sevi, jaunie taču paši var pagatavot ēdienu!”. Taču vecmāmiņa iespītējas. Tas atkal slikti beidzās, jo viņa noģība. Vectētiņi sevi vairāk taupa. Vēl es nesaprotu, kāpēc visas vecmāmiņas ap gadiem 70 iedomājas, ka viņas ir neglītas. Piemēram, vienai manai vecmammai ir jau 80 gadu, un viņa savā vecumā itin labi izskatās. Kad viņa svinēja 80 gadu jubileju, saposās un teica, ka jūtas, it kā viņai būtu tikai 50 gadu.
