Pa lauku taku uz mūsmājām nāca pilsētnieka apģērbā tērpts cilvēks.
Pa lauku taku uz mūsmājām nāca pilsētnieka apģērbā tērpts cilvēks. Plecā viņam bija maza melna kastīte ar lielu gaišzilu tauri ar sarkanām rozēm. Ienācis pagalmā, sveicināja un sacīja, ka ir liepājnieks un ka lauku ļaudis iepazīstina ar jauno tehnikas un kultūras brīnumu. Par maksu spēlējot gramofonu. Ja došot labas pusdienas, tad spēlēšot bez maksas. Mana māte un vecāmāte metās cept cūkgaļas šķēles un vārīt labāku kafiju. Mani un ganiņu sūtīja uz apkārtējām kaimiņu sētām, lai visi nāk klausīties.
Mūsmāju vīri iznesa pagalmā galdiņu un krēslu, liepājnieks — gramofonu. Ap galdiņu blīvi sastājās ap 30 cilvēku. Gramofons sāka spēlēt un dziedāt. Piesteidzās arī mana vecmāmiņa. Viņa sauca: “Dodiet vecam cilvēkam ceļu!”. Neviens neredzēja, ka viņa aiz muguras slēpj pagali. Ar to viņa stipri sita tā, ka gramofons apklusa. Ļaudis izklīda ļoti neapmierināti, liepājnieks vaidēja, mana vecāmāte viņam samaksāja lielu naudu. Vēlāk vecmāmiņa sacīja: “Visi jūs esiet lielas muļķa galvas, jo nesaprotat, ka tik mazā kastītē nespēj iekļūt cilvēks. Tur bija sātans! Es viņu nositu! Par to slava Dievam un man pašai.” Tas notika 1913. gada 5. aprīlī Virgas pagasta “Arājos”.
Par jauko stāstiņu Ritmeisteres kundze no Neretas saņems “Staburaga” abonementu mēnesim. Lūdzam piezvanīt 5123119.
