Uzskatam, ka cilvēkam mīļākais gadalaiks ir tas, kurā viņš dzimis, piekrīt arī daudzesiete Ligita Vīksna. Viņa sešdesmit gadu jubileju svin tad, kad dārzā ienākas izaudzētā raža.
Uzskatam, ka cilvēkam mīļākais gadalaiks ir tas, kurā viņš dzimis, piekrīt arī daudzesiete Ligita Vīksna. Viņa sešdesmit gadu jubileju svin tad, kad dārzā ienākas izaudzētā raža. “Ir tik skaisti laikā, kad gan dārzā, gan dabā viss nogatavojas,” teic jubilāre.
Pieradusi pie kņadas
Ligitas kundzes dzimtā puse ir Koknese, taču lielāko mūža daļu viņa nodzīvojusi Daudzeses pagastā, kur uzcelta arī ģimenes māja. Tagad “Stabiņos” pie Ligitas kundzes dzīvo arī dēls un meita ar mazdēlu. “Esmu pieradusi, ka mājās vienmēr ir kņada un cilvēki. Protams, dažreiz gribas palikt vienatnē un klusumā, tomēr tas ātri pāriet,” stāsta jubilāre. Iepriekš piemājas saimniecībā bija piecas slaucamas govis, teļi, cūkas un mājputni. Tagad aizgaldā rukšķ tikai divi sivēni, kurus pa vasaru palīdz aprūpēt mazdēls. Vienpadsmitgadīgais Sentis arī ir tas, kurš tagad sagādā visvairāk raižu un prieka. “Tikko nopirkām visas nepieciešamās lietas jaunajam mācību gadam. Priecājos, ka skolas laikā katru dienu brauc autobuss, kurš no rītiem aizved uz skolu, bet pēcpusdienās skolēnus atved uz mājām. Mums autobusa pietura ir tepat pāri ceļam, tāpēc nav jāuztraucas,” spriež vecmāmiņa. Jautāju, vai viņa ir stingra? “Jā! Es domāju, ka puika no mazotnes jāaudzina par vīrieti — viņam jāprot kārtīgi saklāt savu gultu, salocīt drēbes un izmazgāt zeķes. To viņš arī prot,” ar lepnumu stāsta Ligitas kundze.
“Slinka” meitene
Pēc profesijas Ligitas kundze ir ēdienu gatavošanas speciāliste, vairākus gadus strādājusi Kokneses ēdnīcā par šefpavāri, taču dzīves laikā darījusi arī citus darbus. No 1992. gada jubilāre strādā Aizkraukles rajona bibliotēkā par apkopēju. “Katru rītu ceļos piecos, tad kājām eju divus kilometrus līdz Sērenes autobusu pieturai, jo gar manu māju neviens autobuss tik agri nebrauc. Smejos, ka tā ir mana rītarosme. Tagad nemaz nevaru iedomāties, ko darītu, ja no rītiem nebūtu jābrauc uz darbu,” teic jubilāre. Mājās darbi jādara tāpat, tomēr būt sabiedrībā, strādāt jaukā kolektīvā un tikties ar cilvēkiem Ligitas kundzei šķiet ļoti vajadzīgi. Ikdienā Ligitas kundze palasa kādu fantastikas romānu, taču ar rokdarbiem neaizraujas. “Šajā ziņā esmu slinka meitene,” atzīst jubilāre.
Torti pirks veikalā
Dzimšanas dienas svinības visjaukākās bijušas bērnībā, kad visi — tēvs, māte, brāļi un māsa — bijuši kopā. “Bērnībā viss likās citādi, svarīgāk. Ar nepacietību gaidījām visus svētkus, jo ikdiena aizritēja darbos,” atminas jubilāre. Tagad jubilejās pie kafijas galda viņa tiekas ar kolēģēm, bet mājās — tuvāko radinieku pulkā. Arī šogad ciemos atbrauks brāļi un māsa, ar kuriem ikdienā neiznāk bieži tikties. “Cepsim desiņas dārzā un parunāsim par dzīvi,” teic Ligitas kundze. Svētku galds “Stabiņos” nav iedomājams bez tradicionālajiem rīsu salātiem. Cepšot arī kotletes un karbonādes, bet torti gan pirkšot “Meduslācī”. Mājās jubilārei pie kājām glaužas melnā kaķenīte Mince, kura saimnieci sagaida autobusa pieturā gluži kā suņuks. Kamēr runājamies, arī mazdēls Sentis nepacietīgi vairākkārt sauc vecmāmiņu, lai atnāk uz otru istabu. Ligitas kundze priecājas, ka ir vajadzīga mazdēlam. “Stabiņu” pagalmā viņi paliek, “kaļot” dienas plānus — Ligitas kundze, Sentis un Mince.
