Pagājusī nedēļa pavadīta Līgosvētku, izlaidumu un arī atvaļinājuma noskaņās.
Lielai daļai skolotāju pēc Jāņiem sākas atvaļinājums, arī man. Šo laiku izmantoju, lai atpūstos un izrautos no ikdienas, priecātos par savām puķēm pie mājas un būtu kopā ar mazmeitām.
Esmu iemācījusies uz mājām darbu nenest. Lai arī runā, ka skolotājiem ir īsas darba dienas un ilgi atvaļinājumi, es tam nepiekrītu. Darbā esmu jau ap astoņiem rītā, bet no skolas aizeju ap sešiem vakarā. Visus darbus cenšos padarīt skolā.
Skolotājiem slodze samazinās, jo mazāk paliek bērnu. Varbūt tas mazāk attiecas uz matemātikas skolotājiem, kuriem ir gana daudz stundu un pietiekama slodze, bet kolēģiem tā tiešām ir problēma. Domāju, tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc skolās ir tik maz jaunu skolotāju. Valsts politika nav vērsta uz to, lai jaunos speciālistus piesaistītu skolām, algas ir salīdzinoši mazas. Jaunieši pēc augstskolas beigšanas cenšas iesaistīties privātajā biznesā vai dodas uz ārzemēm, kur sola lielas algas un citas priekšrocības. Tomēr, manuprāt, tas ir mīts. Neesam mēs tur īpaši vajadzīgi, un algas arī nav nemaz tik lielas. Bet ir dzirdēti arī veiksmes stāsti, un man ir ļoti liels prieks par visiem skolas absolventiem, kuri ir labi speciālisti un daudz ko sasnieguši mūsu valstī vai ārzemēs.
Jau vairākus gadus esmu arī matemātikas centrali-zētā eksāmena novērotāja gan mūsu, gan Pļaviņu novada skolās. Šogad biju Vecbebru profesionālajā vidusskolā. Iepriecina tas, ka ne reizi nav konstatēti eksāmena norises pārkāpumi. Skolēnu zināšanas ir diezgan augstā līmenī. Patīkami arī tas, ka mācību iestādes kļūst vizuāli pievilcīgākas. Arī Vecbebros ir sakārtota ne tikai skolas ārpuse, bet izremontētas arī telpas. Bija prieks vadīt eksāmenu tādā telpā. Tomēr jāatzīst, ka eksāmenu uzdevumi ir sarežģīti un skolēniem ir pamatīgi jānopūlas. Ilgajās stundās, kas jāpavada, risinot eksāmena uzdevumus, bērni nogurst, būtu jādomā par to, lai saīsinātu eksāmena laiku. Arī citi kolēģi atzīst, ka eksāmena uzdevumu skaits un risināšanas ilgums būtu jāsamazina.
Pērn mana audzināmo klase beidza vidusskolu. Biju ļoti apmierināta ar viņu eksāmenu rezultātiem, īpaši matemātikā. Ceru, ka arī šogad matemātikas eksāmena rezultāti būs ļoti labi. Man ir liels prieks un gandarījums, ka šajā mācību gadā 12 I. Gaiša Kokneses vidusskolas absolventiem izlaidumā pasniedza Ministru prezidenta Pateicības rakstu.
Lai arī aizvadītajā mācību gadā biju plānojusi audzināmo klasi neņemt, direktors mani tomēr pierunāja. Ir grūti salīdzināt tos audzēkņus, kuri pērn beidza vidusskolu, un tos, kuri tagad sāk mācības pamatskolā. Mazie 5. klases bērni ir ļoti aktīvi, piesaistīt viņu uzmanību mācībām ir grūti. Manā klasē ir 17 bērnu — četras meitenes un 13 zēnu. Bērni vienmēr ir jāpatur redzeslokā. Domāju arī par skandalozo Jaunjelgavas vidusskolas gadījumu. Tagad, protams, tiek meklēti vainīgie, sodīta skolas administrācija un skolu brauc pārbaudīt. Bet man gribētos vaicāt: kur jūs bijāt pirms tam? Ja reiz problēmas bija ilgāku laiku, ko darīja sociālais dienests, bāriņtiesa, psihologi? Kāpēc visi pēkšņi “čakli” sāk strādāt tikai pēc tam, kad kaut kas noticis? Jāsaka godīgi, ne tikai Jaunjelgavā, arī citur šie darbinieki neveic savas funkcijas. Mums trūkst speciālistu, kuri ir sava aroda meistari. Lai būtu skolotājs, valsts izvirza lielas prasības, bet šajos amatos prasības ir minimālas. Tāds arī rezultāts. Konflikti skolās ir bijuši vienmēr. Tas ir neizbēgami. Šajā gadījumā tiek vainota skola, bet varbūt ir jāskatās, vai konfliktā iesaistītajās ģimenēs ir problēmas? Pēc pieredzes varu teikt, ka daudzi vecāki, atvedot bērnu uz skolu, uzskata, ka te viņš kļūs par cilvēku. Bet bērna attieksmi un dzīves uztveri pirmām kārtām veido ģimene. Nevar radīt bērnu un pēc tam teikt — es netieku ar viņu galā. Vecākiem ir jāuzņemas atbildība. Un nevar aizbildināties, ka bērns ir hiperaktīvs. Tādu bērnu patiesībā ir maz, un ar viņiem jāstrādā.
Negribētos piedzīvot, ka pie mums ir kā Amerikā: uz skolu nāk bērni un šauj.
Aizvadītajā nedēļā atkal sākās diskusijas par principa “nauda seko skolēnam” ieviešanu izglītības sistēmā, līdz ar to esot radusies nevajadzīga konkurence starp izglītības iestādēm. Es tam negribētu piekrist, jo ir starpība, vai skolotājs strādā klasē, kur ir ap 20 bērnu, vai tādā, kur jāmāca pieci. Gan fiziski, gan psiholoģiski tā ir liela atšķirība, un skolotāja, kurš strādā ar lielāku skaitu bērnu, darbs, protams, arī materiāli jānovērtē. Tāpēc uzskatu, ka šis princips ir pareizs.
Daudz runā par to, ja mazajos pagastos nebūs skolas, tad tie iznīks, jo skola ir ne tikai izglītības iestāde, bet arī kultūras centrs. Pēc pieredzes varu teikt, ka no šīm mazajām skolām uz vidusskolu atnāk maz bērnu un lielai daļai no viņiem arī zināšanas nav augstā līmenī. Tāda ir realitāte. Kokneses vidusskolā visi 9. klases skolēni eksāmenus nokārtoja, par to esam gandarīti. Bet ir mazās skolas, pat mūsu novadā, kur eksāmenu nenokārto pat četri skolēni, kaut gan audzēkņu klasē ir daudz mazāk. Ir jānovērtē skolotāja darba kvalitāte atbilstoši rezultātam. Vakar sākās vidusskolu absolventu pieteikšanās studijām augstskolās. Arī tas, cik daudzi no viņiem kļūs studenti, būs pašu un skolotāju darba rezultāts.
Pagājusī bija arī Līgosvētku nedēļa. Šos svētkus sagaidu ar divējādām izjūtām. Protams, jauki, ka ir šādi svētki un sākas arī atvaļinājums, bet, no otras puses, sāc apzināties, ka jau tuvojas rudens, dienas kļūst īsākas. Gaiši zilās debesis paliek tumšākas. Mūsu ģimenē ir tradīcija Līgosvētkus pavadīt Alūksnes novada Kalncempjos, kur ir vīra vecāku mājas. Tur pakalnā ir Cauku birztaliņa, un šo skaisto vietu kādreiz ir aprakstījis Ēriks Hānbergs. Tur tradicionāli sagaidām svētkus ar ugunskuru, jāņusieru un līgodziesmām. Vīra māsasmeitas un mazmeitas ir lielas dziedātājas. Kādreiz braucām kopā ar bērniem, tagad viņi lieli, un katram ir sava dzīve.
Sākas Dziesmu un deju svētki. Skatīšos pārraides televīzijā un priecāšos gan par lielo kopkori, gan skaistajām dejām un brīnišķīgajiem tautastērpiem.
