Noslēdzies 1. Latvijas vecāku forums par pozitīvām pārmaiņām izglītībā, kas norisinājās Rīgā. Forums, kuram varēja pieteikties ikviens, pulcēja aptuveni 130 dalībnieku no visas Latvijas. Viena no foruma organizatorēm — biedrības “Vecāki par izglītību” pārstāve Jana Simanovska — uzskata, ka visā Eiropā vērojama tendence, ka vecāki aizvien vairāk interesējas par bērnu skolas gaitām un vēlas ietekmēt izglītības sistēmu.
Tomēr ne vienmēr ir pārliecība, ka vecāku aktivitātes tiešām var atvieglot ministrijas darbu, jo vecāku paustās vēlmes, kādām jābūt skolām, ir ļoti dažādas. Piemēram, daļa uztraucas par to, ka skolas nav piemērotas bērniem ar īpašām vajadzībām, bet citi raizējas, ka apdāvinātie bērni skolā nesaņem nepieciešamo uzmanību, jo skolotāji vairāk strādā ar vājākajiem. Par dažām lietām forumā gan valdījusi vecāku vienprātība. Pirmkārt, skolai jāpiemērojas bērnam, nevis bērnam — skolai. Otrkārt, jebkura reforma pirms ieviešanas jāsaskaņo ar vecākiem un jāizskaidro, jo neziņa un neskaidrības vecākus biedē. Treškārt, izglītības un skolu budžetam jākļūst caurspīdīgākam. Patlaban ir skaidrs, cik naudas atvēlēts skolotāju algām, bet tas, cik līdzekļu pašvaldība skolām piešķir no sava budžeta un kādiem mērķiem, bieži vien nav zināms.
Forumā piedalījās arī izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis un citi Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieki, bet šoreiz pie vārda tika vienīgi ministrs. Viņš uzsvēra, ka vecāku pašorganizēšanās viņu ļoti iepriecinot, solīja regulāri tikties un pat gādāt, lai vecāki ar novērotāju tiesībām varētu piedalīties ministrijas vadības sanāksmēs. Patlaban šāda privilēģija piešķirta tikai Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvim. Redzēsim, kā ministra kungam šo solījumu izdosies pildīt, jo gribētāju šādās sēdēs piedalīties nebūs maz. Nepārsteidz arī lielais atbalsts idejai, ka arī turpmāk Izglītības likumā jāsaglabā nosacījums skolas gaitas sākt no septiņiem gadiem. Sešgadniekus tad skolā laistu tikai tie vecāki, kuri paši to vēlas. Bet ministrija tik un tā joprojām cenšas veikt pētījumus un pierādīt, ka viņiem taisnība. Vecāki pārmet skolām, ka tās nevēlas vecākus iesaistīt izglītības procesos. Skolās vecākus labprātāk uztver kā bezmaksas darbaspēku klašu remontam, papīra pircējus un palīgus skolēniem mājasdarbos, nevis kā pilnvērtīgus partnerus. Pašam arī nācies vairākus gadus strādāt skolā. Nenoliedzami, ir daudz vecāku, kuri nāk ar labām un vērā ņemamām idejām, tomēr bieži tās aprobežojas ar pārmetumiem, ka skolotājs nemāk strādāt. Vai šāds secinājums ir problēmas risinājums? Diemžēl pagaidām šķiet, ka sabiedrība nemaz tik ātri nespēs vienoties par izglītības mērķiem. Mums katram ir savi uzskati, sava pieredze, kas mūs veidojusi, un neviens nav gatavs piekāpties. Tomēr tas, ka arī vecāki sāk skaļi runāt par izglītības problēmām valstī, ir cerīgs sākums.
