Izglītības reformu mazākumtautību skolās veiksmīgi var realizēt, sadarbojoties skolēniem, vecākiem un pedagogiem — viesojoties Aizkraukles 1. vidusskolā pauda izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs.
Izglītības reformu mazākumtautību skolās veiksmīgi var realizēt, sadarbojoties skolēniem, vecākiem un pedagogiem — viesojoties Aizkraukles 1. vidusskolā pauda izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs.
Audzēkņu vecāki gan centās ministru pārliecināt, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā radīs problēmas un tikai traucēs bērniem apgūt uzdoto.
Izglītības reformā paredzēta mazākumtautību skolu pakāpeniska pāreja uz mācībām valsts valodā. Jau kopš 1999. gada 1. septembra augstāko izglītību Latvijā iegūst latviešu valodā, tādēļ no nākamā gada mazākumtautību skolu 10. klases audzēkņi daļu mācību priekšmetu apgūs valsts valodā. Skolai jānodrošina iespēja 60 procentu mācību priekšmetu apgūt latviski.
Lai iepazītu situāciju katrā pārmaiņām pakļautajā skolā, jaunais izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs iecerējis apciemot visas 149 mazākumtautību izglītības iestādes Latvijā. Pirmajā ministra vizītē Aizkraukles 1. vidusskolā vecāki vairākkārt pārmeta — bet jūs taču mūs vispār nedzirdat! Šos vārdus izpelnījās galvenokārt Vispārējās izglītības departamenta direktora vietnieks Artūrs Skrastiņš, kurš katru iebildumu centās atspēkot. Uz tikšanos bija ieradušies arī skolotāji un audzēkņi, bet visvairāk jautājumu, kuri dažbrīd pārauga pārmetumos, uzdeva vecāki.
“Neesam pret valodu”
Vecāki pauda uzskatu, ka mazākumtautību izglītības iestāžu reforma ir politizēta. “Ja liktu balsot, neviens šajā telpā nepaceltu roku pret to, ka bērniem jāzina latviešu valoda. Tomēr tas nav jādara šādā veidā, bet gan jāpaaugstina mācību kvalitāte,” saka kāda māte. “Mēs neesam pret latviešu valodu, bet ļaujiet mūsu bērniem dzimtajā valodā apgūt fiziku, ķīmiju un citus priekšmetus, kuros jāizmanto specifiska terminoloģija.”
Reforma graus bērnu psihi. Viņi domā krieviski, un tiem, kuriem kāda priekšmeta apguve jau tā sagādā grūtības, nu papildus būs vēl valodas barjera. Rezultātā izaugs bars latviski runājošu aunu — pauž vecāki, piebilstot, ka valodu nedrīkst uzspiest ar varu, jo esam taču divas dažādas nācijas. “Tas saistīts nevis ar nāciju, bet ar labām valodas zināšanām,” saka ministrs.
Vecāku uzskatam, ka viņi nevarēs paskaidrot savam bērnam uzdoto, jo nesaprot latviski, ministrs iebilst: “Mēs bieži gribam uz bērniem attiecināt to, ko paši nevaram izdarīt!”.
Šķiet, viens otrs cerējis, ka viņa iebildes sasniegs mērķi un izglītības un zinātnes ministrs vismaz solīs atlikt paredzēto reformu. Tas izskan arī neslēptā veidā, jautājot, vai Radzeviča kungs kā ministrs nebaidās uzņemties atbildību par bērniem, kuri reformas rezultātā negribēs mācīties, bet kļūs par “ielas bērniem”? Ministrs uzskata, ka pusaudžu un jauniešu problēmas bijušas vienmēr un te nav vainojama reforma.
Tas nav apspiešanas mēģinājums
“Kādas problēmas būtu jāpārvar valstij, ja mūsu bērniem ļautu mācīties dzimtajā valodā?” nerimst vecāki, kuri ar ministru sarunājas galvenokārt krievu valodā. “Nesaskatu ļaunumu, ja cilvēks zina latviešu valodu,” saka Radzeviča kungs. “Bērniem būs vieglāk adaptēties sabiedrībā, atrast darbu un savu vietu dzīvē. Nevajag pārprast — nevienam nav iebildumu, ka mazākumtautību skolās kopj savu valodu un kultūru.”
Ministra uzskati gan tikai uzjunda emocijas, un kāda māte vēlas zināt, kāpēc demokrātiskā valstī to, kādā valodā mācīties, izlemj nevis nodokļu maksātāji, bet gan saujiņa deputātu? Ministrs pauž, ka šo “saujiņu” ievēlēja Latvijas pilsoņi un nevajag reformu uztvert kā nācijas apspiešanas mēģinājumu.
“Latvijā nav iespēju mācīties dzimtajā valodā? Ir! Noteikts, ka valsts valodā jāmācās tikai valsts izglītības iestādēs. Tie, kuri aizbraukuši mācīties citās valstīs, mācās šo valstu valodā un par to pat nediskutē. Arī man Maskavā neviens neļautu mācīties latviski,” piebilst Artūrs Skrastiņš. “Jautājumu jāatrisina, lai pēc iespējas mazāk ciestu paši jaunieši. Vislielākā problēma ir pieaugušie, jauniešu domāšanas veids ir citāds, un viņi izmaiņas pieņem demokrātiskāk.”
Prasa būt latviešiem
Vārdu pa vārdam sarunas kļūst arvien emocionālākas, un izskan arī viens otrs absurds izteikums.
Mums stingri nosaka būt latviešiem, bet uzspiesta valoda radīs tikai pretestību — uzskata kāda māte. Viņa ir pārliecināta, ka bērni zina latviešu valodu, tomēr viņiem jābūt arī attīstītām personībām, un reforma to kavēs. Mācības latviešu valodā no mazākumtautību skolu audzēkņa prasa papildu slodzi. Jau sākumskolā, sākot bilingvālo apmācību, bērniem nepieciešama logopēda palīdzība.
Lai gan Skrastiņa kungs vairākkārt atgādina, ka vēlas dzirdēt pašu jauniešu domas, arī viņu ilgi nedzird. Vecākiem tik daudz ko gribas pateikt. Bērni, vecāki un pedagogi ir vienisprātis, ka skolās mācību slodze ir ļoti liela. Aizkraukles 1. vidusskolas audzēkņi bilst, ka slodze ir divkārša, ja priekšmets jāapgūst latviski.
Katrā pasākumā ir represija
Izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs secina, ka ieguvis pietiekami daudz vielas pārdomām: “Likums ir pieņemts, un es gribēju uzzināt jūsu viedokli, bet nekādus secinājumus nevēlos izdarīt. Nevar apgalvot, ka viss, ko uzspiež, ir slikti, jo katrā pasākumā ir daļa represijas. Galvenā problēma, ka trūkst komunikācijas starp ministriju, skolēniem un viņu vecākiem.”
Aizkraukles 1. vidusskolas skolotāji pateicās pirmajam izglītības ministram, kurš pats atbraucis, lai runātu par reformu. “Mēs neesam pret valsts valodu, bet gribējām, lai jūs dzirdētu, ka mūsu bērniem būs grūti mācīties latviešu valodā,” saka aizkrauklieši.
