Anna Bakmane no Bebru pagasta atzīst, ka liktenis viņai lēmis laimīgas vecumdienas.
Anna Bakmane no Bebru pagasta atzīst, ka liktenis viņai lēmis laimīgas vecumdienas. Varbūt laimes atslēga meklējama viņas gaišumā un pārliecībā: “Nekad nesaku — kad mēs augām, tā nebija… Katram savs laiks, un mans laikmets pagājis. Jauno darīšanās nejaucos, lai dzīvo, kā paši saprot!”. Vakar Annas kundze svinēja 85 gadu jubileju.
Labā zvaigzne
Par Annu Bakmani pastāstīja kāda bebrēniete, sakot, ka jubilāre ir apbrīnas vērts cilvēks. Zvanītāja vēl piebilda, ka pirms diviem gadiem Annas kundzei piešķirta “Labās zvaigznes” pateicība. Kad zvanu Annas kundzei, mani pārsteidz dzidra un skanīga balss — vai tiešām runātājai varētu būt 85? Jubilāre gan bilst, ka nekā īpaša viņā neesot. Vēl līdz šim brīdim nesaprotot, par ko esot “Labo zvaigzni” saņēmusi…
Bebru pagasta “Mālkalnos” mani sagaida gaiša un sirsnīga kundze. Ātri skrien laiks, izstaigājot atmiņu takas un klausoties cilvēkā, kura interesantie spriedumi par daudzām lietām izkristalizējušies dzīves pieredzē.
Slimnīca nav vajadzīga
Anna Bakmane dzimusi Vecpiebalgas pusē — Cēsu rajona Taurenes pagastā. Lukstiņu dzimta, pie kuras piederīga arī viņa, pērn rīkoja salidojumu, uz kuru ieradās 170 dalībnieku. Annas kundzi godināja kā vecāko dzimtā.
Jubilāres mūžs pavadīts dzimtajās mājās, bet nu jau vairākus gadus ziemās viņa mīt pie dēla Bebros. Nu arī pirmā vasara paiet tepat, bet sirds tā vien velk uz dzimto pusi. “Mazliet paslimoju, un nu jau mani no redzesloka neizlaiž,” saka Annas kundze. “Tomēr veselība man ir diezgan laba, vienīgi pēdējā laikā kājas neklausa. Ne reizi mūžā neesmu ārstējusies slimnīcā.”
Tūlīt viņa arī piebilst, ka neesot par ko sūdzēties, atliek vien, dēla Jāņa aprūpētai, baudīt laimīgas vecumdienas, kad ne par ko nav jādomā. Tā gan nav, ka gluži bez rūpēm dienas paiet. Annas kundzei ir arī meita Sarmīte. Viņa beigusi Lauksaimniecības universitāti, ir pirmās grupas invalīde, un viņai vajadzīga mātes palīdzība.
Lai gan Taurenē palikuši labi kaimiņi, arī te jaunu draugu netrūkst. “Ciemos iegriežas draudzenes Astrīda un Gunta, arī mazās kaimiņu meitenes, kuras ir tik jaukas sarunu biedrenes,” stāsta Annas kundze. Bieži pienāk arī vēstules no bērnības dienu draudzenēm Martas un Ainas, kuras tagad dzīvo viena Amerikā, otra Kanādā.
Ada zeķes leģionāriem
Par skaistāko laiku savā dzīvē jubilāre uzskata jaunības gadus. “Tie bija Ulmaņlaikos, tas bija skaists laiks arī Latvijas vēsturē. Tolaik gāju skolā Rīgā, un arī Kārli Ulmani esmu sastapusi.”
Pēc ģimnāzijas beigšanas Anna sapņo studēt dabaszinības, bet karš izjauc visas ieceres. Interese par dabu, kura rodas jau bērnībā ganu gaitās, nezūd joprojām.
Vācu laikā Anna sāk strādāt Dzērbenē par telefonisti, tad Alaukstā par pasta nodaļas priekšnieci. “Biju pie telefona arī tajā naktī, kad krievu armija šķērsoja Latvijas robežu. Tas bija 1940. gada naktī no 16. uz 17. jūniju. Toreiz Dzērbenē pirmo reizi rādīja filmu “Zvejnieka dēls”, un visi bija devušies izklaidēties. Naktī man zvana pazīstams puisis, kurš viens pats dežurē policijas iecirknī, un satraukts saka: “Nu mums ir beigas!”. Tas gluži vai salauza manu sirdi. Satraucos par mūsu zemi, par to, kas ar mums tagad notiks. Tonakt mums vajadzēja visus informēt, sameklēt aizsargus.
Bijām ļoti patriotiski audzināti. Kara gados sūtījām paciņas leģionāriem, un dažkārt arī saņēmām viņu pateicības vēstules. Arī manai mātei reiz pienāca vēstule, kura sākās ar vārdiem: “Mīļā dzimtenes meitene…”. Atbalstījām tos, kuri sargāja mūsu zemi. Atceros, kā vakaros pasta kantorī pulcējās pagasta sievas un adīja zeķes un cimdus leģionāriem. Mājās gaismas nebija, vajadzēja taupīt petroleju, tāpēc pulcējāmies manā darbavietā.”
Tēvu neatceras
Pirmajā pasaules karā aiziedams, Annas vecākais brālis atstāj mazo māsiņu vēl šūpulī. Viņš ir 19 gadu par pastarīti vecāks, arī ar abām māsām Annu šķir teju 14 gadu starpība. Liktenis lēmis brālim no kara pārnākt. Viņam un mātei jāvada saimniecība, jo tēvs ir miris. Anna tēvu pat neatceras, tāpēc ka tolaik meitenītei bija tikai divi gadi.
“Mani mazu mīlēdams”
Mazā meitene izaug liela un dibina savu ģimeni. “Mums ar vīru bija kā dziesmā — mani mazu mīlēdams, sevi lielu audzēdams,” saka Annas kundze. “Alberts Bakmanis dzīvoja kaimiņos un noskatīja mani. Nekur jau nespruku, un 1949. gadā, kad viņš atgriezās no darbiem Vācijā, apprecējāmies. Vīrs bija par mani 14 gadu vecāks. 1967. gadā viņš nomira, un es paliku viena ar diviem bērniem.”
Interesē vēsture un ģeogrāfija
Savulaik Annas kundzei bijusi arī sava saimniecība, gotiņa. “Tagad vienīgās, par ko jārūpējas, ir bites. Tās gan palika Taurenē, bet ik mēnesi braucam mājas aplūkot,” stāsta Annas kundze.
Viņa bilst, ka tagad daudz laika paliek savām interesēm. “Daudz lasu, sevišķi par vēsturi un ģeogrāfiju. Arī medicīna interesē,” stāsta jubilāre. “No avīzēm izgriežu interesantos rakstus un nolieku vienkopus.” Annas kundze atzīst, ka arī par sevi un citiem varētu grāmatu sarakstīt.
Citiem vēl vairāk
Jubilārei ir arī divi mazbērni, ar kuriem viņa labi saprotas. “Ja man kas nav pieņemams, paklusēju. Viņi paši labāk zina, kā jārīkojas,” spriež Annas kundze.
Kad ieminos par bagāto mūžu un gadiem, Annas kundze smej: “Citiem ir vēl vairāk! Zinu kādu vīru, kuram ir 101 gads, viņš vēl kopj bites, pats malku saskalda…”.
