Tuvojās Vasarsvētki. Sējas darbi pabeigti, ko ravēt vēl nebija. Arī sienu pļaut par agru. Vasarsvētkus ļaudis varēja svinēt bez darba rūpēm.
Tuvojās Vasarsvētki. Sējas darbi pabeigti, ko ravēt vēl nebija. Arī sienu pļaut par agru. Vasarsvētkus ļaudis varēja svinēt bez darba rūpēm. Sākās pagalma uzpošana. To nogrāba ar grābekļiem, bet vissīkāko gruzīti noslaucīja ar slotu. Mūsmājas taču bija novada centrs, visam jābūt kārtībā. Vakarā bērziņi smaržos pie durvīm, arī tīri izmazgātajās istabās pie gultu galiem. Mēs ar lielo māsu bradājām pa pļavām un lasījām skābenes. Sēto skābeņu un rabarberu mums nebija. No skābenēm vārīja saldu pildījumu svētku pīrāgiem. Mūsdienās pīrāgus pilda ar visādiem kārumiem, bet tie nekad nav tik gardi kā sendienās ar skābenēm.
Vasarsvētkos lielā māsa bija ganos. Pēc rīta darbiem māmiņa uzposa mūs un arī pati uzģērba svētdienas drānas. Apsēdās pie balti apklāta galdiņa un paņēma Dziesmu grāmatu. Tāpat pie sevis no sirds izdziedāties Vasarsvētku dziesmas. Tā viņa darīja katru svētdienu dievvārdu laikā — padziedāja baznīcas dziesmas. Tajos Vasarsvētkos viņa gandrīz raudādama žēlojās tēvam par savu likteni. “Tādā nostūrī dzīvojot, visi kļūsim par pagāniem. Ne uz baznīcu pie dievgalda tikt, nekā. Bērni arī aug par mežoņiem. Baznīcu nav redzējuši.” Baznīcas tiešām ir tālu. Kur kājām izstaigāsi tādu attālumu, sava zirga nebija. Apkārtējie saimnieki arī nebrauca uz baznīcu, laikam taupīja zirgus. Tēvam māmiņas žēlošanās ķērās pie sirds. Viņš teica: “Dievu jau var lūgt ne tikai baznīcā. Aizej tepat uz birzīti. Lūdz no sirds. Gan Dievs uzklausīs.” Tad viņš vēl tā kā pa jokam piemetināja: “Paklau, arī dzeguze zvana. Birzītē dievkalpojums notiek visu dienu.” Tēvs aizgāja uz lielo valsts mežu sameklēt lūkus vīzēm, bērza tāsis un liepu krijas vācelēm. Vakarā nāca mājās ar lūku un kriju virtenēm.
Mamma uz birzi negāja. Izdziedājās turpat istabā. Man gan tēva teiktais ierosināja domu — došos uz birzīti. Varbūt Svētais gars mani apsvētīs, kā māmiņa dziedāja baznīcas dziesmās. Laika bija rāms, bez vēja. Dzeguze kūkoja. Gaisma ņirbēja starp retajiem bērziem. Jaunās lipīgās lapiņas sildījās saulītē. Miers un klusums. Te no birzs malas tuvojās kaut kas neparasts. Zari čabēja, mazās lapiņas iešalcās un sakustējās. Pār mani tika pārsedza brīnišķīgu plīvuru. Manu augumu noglāstīja viegla spirdzinoša roka. Šo glāstu es izjutu līdz sirds dziļumiem. Tas bija īss mirklis. Pēc tam birzītē atkal iestājās miers un klusums. Pamazām attapos. Tik tiešām Dievs mani bija svētījis!
Aizskrēju mājās un mirdzošām acīm stāstīju, kā mani noglāstīja Dieva roka. Māmiņa noglaudīja manu galvu un teica, ka esot maza pļāpiņa — tādi brīnumi notiekot tikai pasakās. “Ja tas tā ir bijis, tad tu tiešām dzīvosi svētīgu mūžu.”
Vēl tagad, sirmā vecumā, es ticu, ka tā nebija parasta vēsmiņa. Tāpat kā toreiz, vēl izjūtu to spirgto pūsmu, kas gāja cauri visam ķermenim. Es ticu, ka toreiz Svētais Gars mani apmīļoja un svētīja uz visu mūžu būt veselai gan garā, gan miesā.
Visu garo mūžu dzīvoju saskaņā ar sirdsapziņu. Bagāta neesmu kļuvusi. Tāpat kā visi Latvijas viszemākā slāņa cilvēki, es pirms izdošanas katru santīmu desmit reižu apgrozu un apsveru, lai sagaidītu nākamo pensiju. Bet sirdī man ir miers.
Iršu ļaudis ir laimīgi. Uz baznīcu var aiziet paši un aizvest bērnus. Nav tā, ka man Dieva svētība jāmeklē birztalā. Bez Dieva svētības neplauks bērzi, neplauks Latvija! Gaišus Vasarsvētkus!
Herta Tenise, pensionēta skolotāja
