Vēl vasaras skurbumā gozēties grib gan druvas un sili, gan manējā sirds, Kā saulstari debesīs zaigojot zib, tā dvēselē cerību strautiņi irdz.
Vēl vasaras skurbumā gozēties grib
gan druvas un sili, gan manējā sirds,
Kā saulstari debesīs zaigojot zib,
tā dvēselē cerību strautiņi irdz.
Man dvēselē cerību strautiņi irdz,
ka priekšā vēl košuma bezgala daudz,
Un bērnišķā ticībā paļaujas sirds —
vēl tālu tās naktis, kad puteņi kauc.
Bet naktīs, kad salstoši puteņi kauc,
spēs sasildīt atmiņu reibīgais malks,
Un, ja vien zem sniegiem vēl sapņot būs ļauts,
pēc nākamām vasarām sapnis mans alks.
Pēc nākamām vasarām sapnis tā alks,
ka kusīs un izgaisīs stinguma vāks,
Un līksmojot dvēselē strautiņi šalks,
jo zinās, ka vasaras mūžīgi nāks.
