Mūsu ģimenei jau par tradīciju kļuvušas ikvasaras ekskursijas un pēdējā laikā — uz kaimiņvalstīm. Ziemeļu kaimiņi igauņi tika iepazīti 2008. un 2009. gadā, tāpēc nolēmām paceļot pa Lietuvu. Šo domu atbalstīja arī meita Diāna, jo no draudzenes bija dzirdējusi nostāstus par Traķu pils skaistumu, un pati vēlējās to redzēt. Kā vienmēr pirms došanās ceļā nopirkām Lietuvas karti un ceļojuma bukletu, izstrādājām maršrutu, par prioritāti izvēloties Traķu pils apskati.
Pie Pilskalnes caur bijušo robežpārejas punktu Kvetkos nonākam Lietuvā. Rīta agrumā vēl nav tik karsts, bet automašīnas logi jau jātur vaļā. Ievērojam, ka Lietuvā lopkopība vēl turas — pļavās ganās gan lielāki, gan mazāki ganāmpulki. Jā, arī zirgi te ir cieņā. Pie mums darba zirgs jau ir retums, bet Lietuvā ceļojuma laikā viņus redzam diezgan bieži.
Muzejs ar stikla kupolu
Cauri Pandeļiem aizbraucam līdz Kupišķiem, lai tiktu uz Utenas šosejas, tālāk nogriežamies uz Viļņas pusi. Pirmā pietura mums ir netālu no Kuļoņu ciema — Lietuvas etnokosmoloģijas muzejs. Ceļš vijas pa kalnaino apvidu uz augšu, uz leju, visu laiku pakāpeniski ceļoties augšup, jo muzejs ir vienā no Lietuvas augstākajām vietām — 193 metrus virs jūras līmeņa.
Izrādās, mums vēl stunda jāgaida līdz nākamajai tūristu grupai, jo apskate notiek gida pavadībā. Diemžēl ekskursija būs lietuviešu valodā. Izvēlamies apskatīt apkārtni. Muzeja ēkas augša ir stiklota apaļa konstrukcija, pa kuru var redzēt apkārtējo panorāmu un vakaros zvaigžņotās Lietuvas debesis. Visapkārt notiek labiekārtošanas darbi — bruģē celiņus, veido apstādījumus. Blakus ir norāde par senu pilskalnu. Tādēļ dodamies pa taku lejup, pāri nelielam tiltiņam un tad jau stāvā kāpienā uz pilsvietu. Tur ir tikai piemiņas zīme. Nav neviena paskaidrojuma, bet vieta ir skaista.
Tālāk no mūsu autostāvvietas redzami Viļņas universitātes Molētu observatorijas torņi. Kādreiz observatorija bija Viļņā, bet to pārcēla šurp, jo pilsētā kļuva par gaišu, lai raudzītos naksnīgajās debesīs. Observatorijas piedāvājums vairāk piemērots ir tiem apmeklētājiem, kam jau ir nelielas zināšanas par astronomiju.
Nākamā pietura ir Strūves ģeodēziskais loks. Tas ir viens no 259 punktiem, kas iezīmē meridiānu no Ziemeļu Ledus okeāna līdz Melnajai jūrai. Tur ir piemiņas zīme un paskaidrojums. Apskatījuši šo vietu, turpinām ceļu uz Eiropas ģeogrāfisko centru. Tas iezīmēts ar lielu akmeni. Pēc Lietuvas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) te uzcelts obelisks ar ES simboliku un izvietoti ES valstu karogi. Viss ir sakopts un glīts. Kā jau savas zemes patrioti nofotografējamies pie Latvijas karoga.
Labirints no veciem TV
Ar patīkamām emocijām turpinām ceļu uz Eiropas parku netālu no Lietuvas galvaspilsētas Viļņas. Parkā ir izstādīti ap 90 dažādu autoru darbu gan no Lietuvas, gan daudzām citām zemēm. Mēs esam bijuši mūsu Pedvālē un varam salīdzināt šīs vietas. Brīvdabas muzeja platība ir 55 hektāri. Ir interesanti objekti, arī tādi, kas saista mazāk, tā ir gaumes lieta. Interesants ir labirints, veidots no veciem televizoriem. Pagaidām tas vēl nav pabeigts, bet, ieejot labirintā, sajūta ir īpatnēja. Mūsu uzmanību saista arī automašīna, kuras piekabē aug zāle.
Vienīgā pils uz ūdens
Dodamies uz Traķiem. Vecie Traķi ir varenākā Lietuvas valdnieka Vītauta Dižā dzimtene. Ir zināms, ka Ģedimins no Kernavas uz šejieni esot pārcēlis galvaspilsētu. Ģedimina dēls Ķēstutis uzcēla pili uz ezera salas, un Veco Traķu nozīme samazinājās. Jaunā pils uzcelta uz Galves ezera salas, un tā uz ūdens ir vienīgā Austrumeiropā. Pēc daudzām kaujām cietoksnis zaudēja savu nozīmi un kļuva par lielkunigaiša rezidenci, līdz XVII gs. pils vispār tika pamesta novārtā.
No 1962. gada salas pilī ir vēstures muzejs. To aizvien restaurē. Te notiek dažādi svētki un karnevāli. Traķu pilsētā līdzās lietuviešiem dzīvo arī poļi, krievi, tatāri un karaīmi. No Krimas karagājiena karaīmus atveda lielkungs Vītauts kā savu sardzes karaspēku. Šobrīd Lietuvā ir ap 60 — 70 karaīmu, kuri ir saglabājuši savu valodu, rakstību un tradīcijas. Netālu no pilsētas ir karaīmu ciems, kur uzmanību saista viņu mājas. Tām ir trīs logi, un visi ir ielas pusē.
Izrādās, pils iekšpagalmā notiek skolas izlaidums un liela daļa publikas ir bērni, vecāki, radi un draugi, arī ekskursanti, kas atbraukuši apskatīt pili. Mēs izstaigājam ekspozīciju zāles. Redzēt ir ko, jau pati pils arhitektūra ir ko vērta. Tomēr visās telpās netiekam. Arī uz torni durvis ir ciet, pagrabtelpās nelaiž. Daudzi atpūtnieki peldas ezerā, brauc ar kuģīšiem un laivām. Ir arī “ūdenstakši”, kas piedāvā apskatīt pili no ūdens puses. Ezerā ir daudz zivju, kuras var redzēt, stāvot uz tiltiņa, kas savieno salu ar sauszemi. Ļoti skaista vieta. Dodamies Kernavas virzienā. Tā ir neliela pilsētiņa Širvintu rajonā Neres upes krastā ap 35 km no Viļņas.
(Turpmāk vēl)
