Vasaras brīvlaiku var izmantot dažādi — atpūsties no skolas un mācībām, apciemot tālākus radiniekus, zvilnēt pludmalē un šad tad palīdzēt vecākiem, kad atrunāties vairs nav iespējams.
Vasaras brīvlaiku var izmantot dažādi — atpūsties no skolas un mācībām, apciemot tālākus radiniekus, zvilnēt pludmalē un šad tad palīdzēt vecākiem, kad atrunāties vairs nav iespējams. Bet var arī strādāt. Interesējoties par skolēniem, kuri vasarā tomēr izvēlējušies pelnīt naudu, secinu, ka laukos bērni nav izvēlīgi, viņi ir ar mieru darīt gandrīz jebkuru darbu.
Šovasar Aizkraukles rajona bērni ir strādājuši un daļa no viņiem joprojām strādā kokapstrādes, kūdras ieguves uzņēmumā, zemnieku saimniecībās, veikalos, kafejnīcās, konditorejā, sociālās aprūpes dienestā, bišu dravā, auklē mazuļus. Secinājums — ja grib strādāt, darbu var atrast. Lielākā daļa pusaudžu ar darbu vasarā ir apmierināti, protams, viņi vēlētos saņemt lielāku atalgojumu, un daudzi gribētu strādāt visu vasaru. Pusaudži vairāk vēlētos strādāt tirdzniecībā un celtniecībā, mazāk — pilsētu un pagastu labiekārtošanā.
Diemžēl lielākā daļa padsmitnieku strādā tāpēc, lai varētu nopirkt skolai nepieciešamās lietas — mācību grāmatas, darba burtnīcas, kancelejas preces, arī apģērbu. Protams, bērni gūst darba pieredzi, iemaņas un apziņu, ka ir pietiekami lieli, lai strādātu, tomēr kurš gan nevēlētos par paša nopelnīto algu nopirkt kaut ko sen kārotu? Manuprāt, ar šiem jauniešiem viņu vecākiem ir jālepojas — viņu vasara ir aizvadīta godam, laika pieticis gan atpūtai, gan darbam.
Nodarbošanos atrod pats
Piecpadsmitgadīgais Imants Peilis no Pļaviņām Aiviekstes pagasta bērnudārzā “Jumītis” remontēja grupas telpas. Puisim šī bija pirmā remonta pieredze, bet kopā ar diviem draugiem darbi veicās raiti.
“Pats meklēju, ko darīt vasaras brīvlaikā. Draugs jau strādāja, un arī es interesējos, vai varu dabūt kādu darbu. Ātri iemācījos slīpēt sienas, špaktelēt caurumus, krāsot. Ņēmām ārā arī veco grīdu. Man bija svarīgi vispār atrast darbu, lai vasarā varētu strādāt, nevis tikai gulšņāt un neko nedarīt,” stāsta Imants. Viņš labprāt strādātu arī kādu citu fizisku darbu, piemēram, skaldītu malku.
Sarunā iesaistās māte Ligita, viņa ir lepna, ka dēls bez pierunāšanas pats izlēmis vasarā strādāt: “Papildu ienākumi ģimenes budžetā būs ļoti liels atspaids. Priecājos arī par to, ka maniem bērniem ir saprātīgas vēlmes un viņi apzinās to, cik naudas varam atļauties tērēt.” Puisis stāsta, ka sākumā par nopelnīto naudu cerējis pirkt velosipēdu, taču 110 latu būšot par maz. Tērēšot kaut kam citam, nopirks arī vajadzīgās lietas mācībām, tikai noteikti nepirkšot apģērbu.
Prātīga kompānija
Vietalvas pagastā vasarā kopā ar darbu vadītāju Daigu Rimeiķi rosās bariņš jauniešu. Viņiem darbs piedāvāts sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Skolēni strādā pagasta labiekārtošanā — kopj brāļu kapus, pļauj zāli, ravē puķudobes, kārto veco pagastmāju, par to saņem arī atalgojumu — apmēram 100 latu katrs.
Daiga Rimeiķe ar skolēniem strādā jau otro vasaru un atzīst, ka viņi ir krietni labāki strādnieki nekā lielākā daļa bezdarbnieku, kuri bieži vien uz darbu “jādzen”. Vietalvas pagasta padomē darbam vasarā bija pieteikušies 20 bērnu, pirmā maiņa jau mēnesi nostrādāja, tagad pagastu kopj otra.
Jaunieši, ar kuriem sarunājos, ir vecumā no 13 līdz 18 gadiem. Viņi teic, ka laukos nav lielas izvēles, kur strādāt, un jāpriecājas par jebkuru iespēju nopelnīt. Meitenes labprāt pieskatītu mazuļus, strādātu veikalā vai vasaras kafejnīcā par oficiantēm. Vienīgais puisis Matīss gribētu strādāt celtniecībā vai kokapstrādē.
Monta stāsta, ka darbs vasarā ir pārmaiņas dzīvē, jo mājās jau arī īsti neesot, ko darīt. Jaunieši atklāj, ka tā ir lieliska sajūta — citi vienaudži astoņos no rīta vēl guļ, bet mēs ejam uz darbu!
Jautāju, kā tērēs nopelnīto naudiņu. Visi pirkšot mācību grāmatas, skolai nepieciešamās lietas, arī apģērbu. Matīss vēl piebilst: “Tas taču ir labāk, nekā visu noēst čipsos!”
Godam nopelnīts dators
Aizkraukles ceļu rajona Neretas iecirknī divus mēnešus vasaras brīvlaikā strādā arī vidusskolēns Renārs Trukša un vēl divi jaunieši.
Renāram darba pieredze jau ir — arī iepriekšējās vasaras nav pavadītas dīkā, puisis strādājis celtniecībā un šķeldošanā. Arī šovasar pats meklējis darbu. “Ceļu rajona Neretas iecirknī meklēja strādniekus sezonas darbam vasarā. Zināju, ka tikšu galā un par to saņemšu arī labu atlagojumu. Pirmās dienas bija grūtākas, kamēr apguvu, kā pareizi jāaizber bedrītes asfalta segumā, cik biezā kārtā jāklāj masa. Darbabiedri pamācīja un parādīja, kā labāk un pareizāk. Darbs ir interesants,” stāsta Renārs.
Puisis rudenī mācīsies Neretas vidusskolas 12. klasē. Par savu nākamo profesiju teic — ir vairākas ieceres, tomēr jebkura darba pieredze ir ļoti vērtīga. Renārs domā, ka viņa vecumā nebūtu prātīgi uzņemties pārāk atbildīgu darbu, ja arī būtu tāda iespēja: “Parasti pirmie mēneši paiet, kamēr cilvēks jaunajā vidē pierod. Tā kā vasaras brīvlaikā pastrādāt var vienu vai divus mēnešus, tas ir pārāk neilgs laiks, lai uzņemtos atbildīgu darbu. Domāju, ka šis laiks ir piemērots darbiem, kuros vajadzīga fiziska izturība.” Nopelnīto Renārs iztērēs, lai iegādātos jaunu datoru un interesantas grāmatas. Jautāju, vai ir atšķirība, tērēt vecāku doto un paša pelnīto naudu? Renārs bez domāšanas atbild: “Esmu apdomīgs un naudu cenšos tērēt lietderīgi, vienalga, vai tā ir paša pelnīta vai vecāku dota.”
Renārs domā, ka arī laukos skolēniem ir iespēja atrast darbu, ja vien ir tāda vēlēšanās. Vairāki pazīstami jaunieši strādā vietējā kokapstrādes uzņēmumā, pie zemniekiem un vietējos veikalos. “Viss atkarīgs no paša — vai vēlas atrast darbu un strādāt vai meklē aizbildinājumu, ka nav, kur strādāt,” pārliecināts Renārs.
“Melnā meitene”
Seciete Kristīne Cibiņa šoruden mācīsies Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 12. klasē. Vairāk nekā mēnesi jauniete strādāja Aizkrauklē, SIA “Gaisma” kafejnīcā — bārā “Raijo”.
“Biju stingri izlēmusi, ka šovasar strādāšu, jo līdz šim vasaras brīvlaikā to nebiju darījusi. Ģimenē pārrunājām, vecākais brālis apsolīja, ka palīdzēs atrast piemērotu darbu, jo man nebija konkrētas vēlmes, ko tieši es varētu darīt,” stāsta Kristīne. Viņa bija devusies ekskursijā uz Igauniju, kad atskanēja tālruņa zvans, un brālis teica: “Gatavojies, rīt tev jāiet uz darbu!”.
“Satraucošākais bija tas, ka man nebija ne jausmas, kādu darbu brālis man atradis. Kad uzzināju, ka būs jāstrādā par bārmeni, sākumā pat nobijos, jo iepriekš neko tādu nebiju darījusi,” atceras jauniete.
Sākot strādāt, Kristīne ātri iemācījusies apkalpot kafejnīcas apmeklētājus, rakstīt atskaites un pasniegt alus kausus bāra apmeklētājiem. Jauniete stāsta, ka vecāki sākumā bažījušies, tāpēc bieži apciemojuši meitu darbavietā.
“Lielākais ieguvums, strādājot bārā, man ir darba pieredze, arī apziņa, ka ātri iejūtos svešā vidē, saprotos ar cilvēkiem un viegli apgūstu jaunas iemaņas. Esmu ieguvusi daudz jaunu draugu un paziņu, daudzi no viņiem mēneša laikā kļuva pat par bāra pastāvīgajiem apmeklētājiem. Kamēr strādāju bārā, iemantoju iesauku “melnā meitene”, tas tāpēc, ka pati esmu tumša un valkāju tumšu apģērbu,” atklāj Kristīne.
Par darbu bārā Kristīne nopelnīja apmēram simts latu. Kā naudiņu tērēs? “Galvenais bija atrast darbu un strādāt, nevis tikai domāt, cik nopelnīšu. Tagad jūtu atšķirību, kā tas ir — tērēt vecāku doto naudu vai pašas pelnīto. Dodoties uz veikalu, daudz vairāk domāšu par to, kā naudu tērēt, jo katrs pašas nopelnītais santīms ir daudz vērtīgāks,” atzīst Kristīne.
Rosās Voldemāra Jākobsona muzejā
Bebru pagastā, Voldemāra Jākobsona muzejā, tā vadītājai Sarmītei Rodei vasaras brīvdienās uzkopšanā palīdz divas pusaudzes — Rita Āboliņa un Sigita Bahromkina.
Meitenes muzejā strādā četras stundas dienā — noslauka putekļus, uzkopj telpas, mazgā logus, kopj arī muzeja un estrādes apkārtni. Ja nepieciešams, palīdz muzeja vadītājai sakārtot fotogrāfijas izstādēm. Gan Rita, gan Sigita par iespēju vasarā nopelnīt uzzināja skolā maija beigās un pieteicās. Meitenes teic, ka lielas izvēles, kur strādāt, nebija. “Varējām strādāt muzejā vai bibliotēkā. Man šis darbs neliekas nogurdinošs, ir interesanti,” stāsta Rita.
Sigita iepriekšējās vasarās naudiņu pelnījusi, lasot ogas, novācot ražu, lasījusi no lauka akmeņus: “Man patīk darbs muzejā, priecājos, ka varu nopelnīt. Man ar vecākiem ir noruna, ka par nopelnīto naudu varēšu pirkt to, kas man vajadzīgs un ko vēlos, droši vien pirkšu jaunu apģērbu.”
***
Fakts.
* Šovasar Nodarbinātības valsts aģentūras Aizkraukles filiālē darbam skolas brīvlaikā pieteicās 382 Aizkraukles rajona skolēni, nodarbināti — 179, tostarp vairāki ar īpašām vajadzībām.
* Populārākās nozares, kurās skolēni strādā: tirdzniecība, apkārtnes labiekārtošana, apstrādes rūpniecība, lauksaimniecība, veselības un sociālā aprūpe, viesnīcas un restorāni.
* Vislielāko skolēnu skaitu vasarā nodarbinājusi Vietalvas pagasta padome, SIA “Kūdras enerģija”, Jaunjelgavas dome un zemnieku saimniecība “Zemītes”.
