Man vairāk patīk svētku gaidīšana. Rosīšanās, tiem gatavojoties. Un pat neziņa līdz pēdējam brīdim, ko īsti darīsi, kurp iesi vai brauksi.
Man vairāk patīk svētku gaidīšana. Rosīšanās, tiem gatavojoties. Un pat neziņa līdz pēdējam brīdim, ko īsti darīsi, kurp iesi vai brauksi. Šī neparastā sajūta satver tevi un šūpo tik liegi, ka sirds notirpst, brīnumu gaidot. Tam, ka no brīnuma vēlāk nav ne vēsts, vairs pat nav nozīmes. Galvenais jau ir bijis — gaidīšanas mulsums un kņudinošā cerība, ka viss notiks.
Pirms Līgo peonijas dārzā nobira, margrietiņas neuzziedēja, sarkano āboliņu un madaras pļavā neatradu. Tik skaistu smilgu un dzelteno gundegu jāņuzāļu buķetei bija pa pilnam. Arī papardes un ozols ar savu zaļo lapotni vainagam nekad nepieviļ. Šogad pirmo reizi pēc vairākiem gadiem rāmu, siltu un sausu Līgonakti mums dāvināja arī pati Māte daba. Sveces vējš nenopūta, ugunskuru lietus nesaliedēja. Rīts ausa skaists un svētīgs. Visiem, kuri to sagaidīja nomodā.
Ātri un neapturami paskrien svētku dienas, lai cik daudz to mums dotu. Ne jau svinēšanai vien tās izmantojam. Vēl dārza stūris palicis neizravēts, veļa neizgludināta, vēl kādu zivi no upes varēja izvilkt, siena kaudzīti šķūnī ievest. Kas nu kuram šobrīd svarīgāks.
Vasarai nu jau esam pa vidu. Jasmīni vēsta — saulgrieži liec šo gadalaiku uz rudens pusi. Liepas tvīkst medainā nektārā un gaida, kad bites ziedus no tā atvieglos. Cilvēks, dabas pilnziedu apjautis, cer — vēl jau būs, vēl viss tik sākas. Ilgi gaidītais atvaļinājums, visu gadu lolotais svešzemju brauciens, dīka atpūta vientuļā lauku sētā pie ezera. Pēc tā tiecas sirds un miesa. Alkst saules, siltuma, ūdens veldzes un pat sēņu lietutiņa reizēm.
To visu mēs vēl varam dabūt, ne nieka nemaksājot. Pļavā aug skābenes, mežā varam salasīt pirmās zemenītes, savākt tējai vīgriezes, ķimenes un citas zālītes. Priecāties par sulīgo koku zaļumu un ūdeņu zilumu. Tāda ir mūsu vasara, un vēl jau tai esam tikai pa vidu.
