Šodien 70. dzimšanas dienu svin Albīna Groza Klintaines pagasta Rīteros. Par smagos darbos aizvadīto mūžu un pārdzīvojumiem jubilāre teic: “Es vienmēr ar smaidu kāpju ārā no gultas un ar smaidu eju gulēt. Ar bēdāšanos dzīvē neko nepanāksi.”
Sapņo kļūt par agronomi
Albīnas kundze dzimusi toreizējā Daugavpils rajona Stradiņu pagasta “Ezermalās”, bet mācījusies Vārkavas vidusskolā. Lai nokļūtu skolā, katru dienu nācies mērot septiņus kilometrus turp un atpakaļ. Pēckara gadu bērniem daudz kas bijis jāpārcieš un jāiztur. Bijis grūti, bet tas norūdījis turpmākajai dzīvei. “Ģimenē bijām septiņi bērni — četri brāļi un trīs māsas, es ģimenē biju jaunākā. Tagad esam palikušas vairs tikai māsas. Tēvs bija ļoti slims, un jau agrā bērnībā mums nācās palīdzēt visos saimniecības darbos. Cik tas bija grūti — turēt arklu, ecēt, art, dzīt vagas un stādīt kartupeļus! Kad vecākā māsa sāka strādāt fermā, mēs ar vidējo māsu mājās palikām vienīgās saimniekotājas,” atceras Albīnas kundze.
Pabeigusi Vārkavas vidusskolā 8. klasi, jubilāre tolaik sapņojusi par mācību turpināšanu Višķu tehnikumā, lai kļūtu par agronomi, bet māte nepalaidusi. Kas tad mājās strādās?
Visu mūžu kolhozā
Kā agrā bērnībā iesākusi strādāt smagos darbus, tā arī visu mūžu nācies tos darīt. Dzimtajā pusē Albīnas kundze vairākus gadus fermā barojusi teles, kūtī bija jālīdzina mēsli, ar spaiņiem jāsanes ūdens lopu dzirdināšanai, bet pavasarī un rudenī jāiet ganos. Vēlāk dabūjusi fermā slaucējas darbu, kas pēc iepriekšējā licies krietni vieglāks. Dzīves ceļš uz pāris gadiem aizvedis uz Līvāniem, kur strādājusi kūdras fabrikā, tad uz dzelzceļa. “No 1963. gada par savām mājām saucu “Jaunzemus”. Atnākot uz Rīteriem, sāku strādāt kolhozā “Selga”, kur aizvadīju gandrīz 40 gadu,” stāsta jubilāre.
Šajās mājās dzimuši arī visi pieci Albīnas kundzes bērni — Ivars, Antons, Inese, Santa un Rita. Četri vecākie bērni ir no laulības ar pirmo vīru, kurš nelaimes gadījumā noslīcis Rīteru karjerā. “Es toreiz biju šokā. Dēlus tajā gadā abus reizē iesauca dienestā, paliku viena ar mazajām meitenēm, Santa toruden sāka mācīties 1. klasē. Bet izturēju. Meitas paaugās un, cik vien varēja, palīdzēja saimniecībā. Vēlāk iepazinos ar Aleksandru, piedzima Rita, un tā esam kopā jau 32 gadus,” stāsta Albīnas kundze. Jubilārei ir vienpadsmit mazbērnu, divi mazmazbērni un drīz gaidāms arī trešais.
Nav, par ko uztraukties
Par mūžu, kas aizvadīts, smagi strādājot, jubilāre smej — esmu pie darba pieradusi, vienīgi pensija gan varētu būt lielāka. Tagad saimniecībā palikušas vien vistas, tītari un truši. Jubilāre teic, ka varētu vēl turēt arī liellopus, bet kam gan? Trušiem zāli pati sapļaujot ar izkapti. Arī šovasar, kā visas iepriekšējās, Albīnas kundze mežā lasījusi mellenes, lai kaut ko nopelnītu: “Bērni jau saka: mamma, cik ilgi tu skriesi pa to mežu?” Bet es no meža pārnāku pavisam cits cilvēks, nav vairs, par ko uztraukties. Arī ogu pieņēmēja teica — pirmais ogu lasītājs šogad un tādos gados! Bet mežs ir mans prieka avots! Mūsu feldšere Svetlana smejoties kādreiz man teica: “Albīni vasarā ārstē mežs, pa ziemu jāārstē man!”.
Dīkā nesēž ne mirkli
Jubilāre teic, ka viņas mīļākie gadalaiki ir vasara un rudens. Tad var strādāt dārzā, vākt ražu un priecāties par to, kas izaudzis. Puķudārzs saplaucis košos ziedos, mīļākās ir gladiolas un mārtiņrozes. Arī šovasar dārzā aug gurķi, kabači, kartupeļi, kāposti, burkāni un bietes, pietiks pašiem un varēs iedot bērniem. “Jaunzemu” saimniecei ziemai vislabāk patīk gatavot gurķu salātus. Tiklīdz kāds brīvāks brīdis un dārza darbi padarīti, Albīnas kundzi var sastapt ar adīkli rokās, klausoties Latvijas Radio 2. Neprotot sēdēt dīkā, visu laiku kaut kas jādara un jākustas.
Par dzimšanas dienas svinībām Albīnas kundze teic — noteikti sabrauks visi bērni un mazbērni. Atnāks arī kaimiņiene Ilga ar ģimeni. Viņas ir labas draudzenes jau no pirmās dienas, kopš ģimene pārcēlusies uz “Jaunzemiem”. “Man ir labi bērni, mazbērni, znoti un vedeklas — ne par vienu nevaru teikt kaut ko sliktu. Priecājos, ka visiem ir darbs un, cik vien var, bērni palīdz arī mums, atbrauc katrā brīvā brīdī. Ikdiena kopā ar vīru Aleksandru paiet sarunās un darbos, turklāt viņš ir liels runātājs un aizvien prot mani sasmīdināt. Cik vien var, jādzīvo, jāstrādā un jāsmaida. Tad viss būs labi!” pārliecināta jubilāre.
