Kā novērtēt, vai skolotājs ir pelnījis “Ekselences balvu” vai nav? Mana versija — ja pēc tikšanās ar skolotāju esi nolēmis mainīt profesiju, tad, visdrīzāk, ir pelnījis. Prestižās balvas ieguvējai Aizkraukles novada ģimnāzijas fizikas skolotājai Ludmilai Belogrudovai ir cita versija. Skolotāja nojauš, ka pamanīta Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas rīkotajā divu dienu konferencē, kas rudenī notika Aizkrauklē, tāpēc arī izvirzīta balvai. Viņa rīkojusi radošās darbnīcas fizikā, un atsaucība esot bijusi liela.
Ar “Ekselences balvas” ieguvēju tiekos nākamajā dienā pēc tās pasniegšanas. Mans rīts izvēršas saspringts, nevaru skolotāju sazvanīt, tālrunis neatbild. Uzzinu, ka viņa pieņem kontroldarbu, tāpēc, sagaidījusi pusdienu pārtraukumu, dodos meklēt balvas laureāti. Tikko beigusies stunda, viņa ir klasē — iegrimusi sarunā ar kādu meiteni. Lai arī neesam tikušās, ieraugot mani, viņa uzreiz saprot, kas esmu un ko gribu. “Šodien tāda diena, ka nāk vai nu apsveikt, vai aprunāties,” viņa smaidot nosaka. Tā arī ir, jo sarunas laikā kāds skolēns atnes divas rozes. Divas?! Iepriekš visa klase uzdāvinājusi 19, bet vēlāk skolēni nosprieduši, ka tas nav labs skaitlis, labāk lai kopskaitā ir 21. Tāpēc atnesis trūkstošos divus ziedus.
Ūdenī gremdē sieriņu
— Kas notika konferences radošajās darbnīcās?
— Domāju, daudziem tas bija kaut kas jauns. Iespējams, arī darbnīcas nosaukums bija saistošs — parastie un neparastie eksperimenti fizikā visiem vecumiem. Atsaucība bija tik liela, ka bija jārīko papildu nodarbības. Gribējām, lai darbnīcas ir praktiskas un interesantas, tāpēc iepriekš “pārraku” internetu, meklēdama idejas. Ieguldīju daudz, arī savu naudu, jo tur bija šādas tādas lietas, ko nevarēju saistīt ar fiziku, piemēram, “Vana Tallinn”, alus… Kāpēc lai skolas vadība man kaut ko tādu pirktu?
Kad vērtēja darbnīcas, biju gandarīta, kad uz jautājumu — kas jums pēc šīm divām dienām šķita vislietderīgākais? — vairāk kā puse atzina, ka mūsu darbnīca. Patīkams moments, kas iedvesmoja. Skolotājiem ir tā — sēdi savā pilsētā, vadi savas stundas, bet patiesībā nenovērtē sevi objektīvi. Dažkārt šaubies — vai maz dari pareizi. Toreiz sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa.
— Esat vadījusi apmācības skolotājiem arī par mobilo telefonu izmantošanu stundās. Pati tos izmantojat?
— Protams, kas tas par jautājumu! Regulāri! Fizikā ir daudz lietotņu, kuras var izmantot mācību vielas apguvei. Veicam pētniecisko darbu, lai aprēķinātu, piemēram, kāds ir reakcijas ātrums, runājot pa telefonu, un kāds — koncentrējoties. Nepārtraukti ir jādomā, kā jauniešus ieinteresēt fizikā. Nevaru atļauties strādāt ar tādām metodēm kā pirms 20 gadiem. Ko tik mēs nedarām! Likām telefonu kartona kastē, tinām folijā un gremdējām ūdenī. Ir signāls, nav? Kāpēc? Tā ir tikai daļa no stundas, ievirze. Ja tas viss “neaizķeras”, pārvēršos par klaunu. Nevar apgūt eksaktās zinātnes, nepieliekot pūles. Šodien ūdenī gremdējām “Kārums” sieriņu, lai noteiktu blīvumu.
— Jums ir fiziķes izglītība?
— Pēc pirmās izglītības esmu matemātiķe, tad informātiķe, visbeidzot — fiziķe. Tas tāpēc, ka reiz secināju, ka matemātika un informātika ir rīks, bet fizika ir īstā dzīve. Matemātiku un informātiku mācīt kļuva garlaicīgi, bet ar fiziku tā nekad nav. Nepārtraukti ir jāizdomā kaut kas jauns. Vēl pirms diviem gadiem bija sajūta, ka fizikā esmu visstulbākā. Biju visvājākā, to jutu, tāpēc radās interese šo priekšmetu apgūt. Tagad ir tā, ka daudzas lietas zinu labāk kā citi, jo nepārtraukti interesējos par fiziku, mājās mūžīgi veicu eksperimentus. Re, skapī stāv vecas olas, kas būs vajadzīgas eksperimentam. Mājās skapī no kanalizācijas caurulēm ir teleskops. Brīva laika man nav, jo jāseko līdzi aktualitātēm. Piektdienās man ir fizikas pulciņš, klasē esam ilgi, apkopēja zina. Martā strādāsim arī sestdienās, bet tā nav mana iniciatīva, tā ir bērnu vēlme. Saprotu, tas izklausās pēc diagnozes.
— Jā, jums taču par to nemaksā, lai dzīvotu savā priekšmetā!
— Man patīk! Ir reizes, kad piektdienās esmu “beigta” — pavasaris, avitaminoze, nogurums, sēžu un domāju — kaut neviens neatnāktu, bet viņi ieveļas. Ko jūs še nākat? Reiz tā arī jautāju. Jums nav vienalga — atbildēja viens puisis. Es toreiz aizdomājos par šiem vārdiem. Apzinos, ka man vairāk nesanāk nekā sanāk, bet man tiešām nav vienalga. Latvieši ir ārkārtīgi gudri ar kolosālu intelektuālo potenciālu, bet ar lielu slinkumu un iniciatīvas trūkumu. Man gluži kā alkoholiķim kasās deguns, kad es redzu, ka skolēnam ir zināšanas un zinātkāre.
— Cik daudz skolotājs var izdarīt, ja bērnam nav intereses?
— Kaut ko jau var, bet es neteikšu, ka daudz. Ļoti daudz atkarīgs no ģimenes. Cik ir to vecāku, kuri mājās ar bērniem kaut ko dara? Bērni fizikā pie manis nonāk
8. klasē, 5. — 6. klasē viņi apgūst dabaszinības, kur sniedz priekšstatu arī par fiziku. Mana vēlme ir sākt mācīt jau piektklasniekus, varētu ielikt tādus pamatus, iznāktu labi lietaskoki.
Mācīties ir prestiži
— Kā nonācāt līdz fizikai?
— Mamma ir “fizmate”, strādāja skolā. Līdz 9. klasei mācījos Aizkraukles 1. vidusskolā, fizikas skolotājs bija Ivars Vītoliņš. Pēc 9. klases iestājos Sanktpēterburgas “fizmatu” internātskolā, kur uzņēma apdāvinātus bērnus no Pēterburgas, Kaļiņingradas, Pleskavas un Baltijas valstīm. Komisija atbrauca uz Rīgu, pieņēma eksāmenus, tiku. No Latvijas bijām četri skolēni — divi puiši un divas meitenes, šiem puišiem nu ir zinātniskie grādi. 15 gadu vecumā nonācu diezgan noslēgtā, akadēmiskā vidē. Pirmie mēneši bija nežēlīgi, atnācu kā teicamniece, bet pirmajā semestrī spīdēja četri divnieki. Šoks! Domāju, ka mani karjeras griesti ir sētnieks… Mācījāmies kā traki. Viela bija tik sarežģīta, ka špikot nebija jēgas. Tur valdīja atmosfēra, ka mācīties ir prestiži. Pēc trim mēnešiem bija sajūta, ka nekā nepavelkama nav, jo smadzenes bija uztrenētas mācīties.
3. kursā sākās problēmas ar miliciju, jo bija juku laiki. Lai paliktu, man vajadzēja pierakstu, kura nebija. Latvijā baidījos atgriezties, jo nerunāju latviski, domāju, ka nacionālisti “noraus galvu”, bet bija viens spēks, no kura baidījos vairāk — komunisti. Esmu ukrainiete, ģimene daudz cietusi, par šo režīmu ilūziju nebija, braucu uz Latviju, un mana zinātniskā karjera beidzās. 20 gados vēl nebija nopietnības, lai to turpinātu.
Pēc vairākiem gadiem nonācu Aizkrauklē, vakarskolā piedāvāja mācīt informātiku. Indra Vīksna manī pamanīja potenciālu un ievirzīja fizikā. Pretojos! “Nē, tev vajag!” viņa man teica un iestūma klasē. Iegāju un domāju: bāc! Lai tikai viņi nesaprot, ka es no fizikas saprotu daudz mazāk kā viņi. Bija pat gadījums — skolēns uzdod jautājumu, man šoks, jo es nezinu atbildi. Pirmie gadi bija traģiski, mācījos kopā ar viņiem. Iespējams, tā arī ir panākumu atslēga, jo uz skolēniem neskatījos no saviem gudrības augstumiem.
— Vai tagad ir prestiži mācīties?
— Dažādi. Problēma, ka skolā nav skolēnu atlases. Pamatskolas fizikas kurss ir viegls, rēķināšanas nav, to var “pavilkt” jebkurš, bet vidusskolā kļūst grūtāk. Moderno tehnoloģiju laikmets ir atstājis savas pēdas — bērni pieraduši, ka viss ātri mainās, pieraduši ķert vairākas lietas reizē. Iespējams, nav slikti, bet viņi vairs neprot iedziļināties. Hiperaktivitāte! Kamēr stundu vadu kā izklaidi, ir labi, bet pēc tam prāts atslēdzas, ja ir pacietīgi jāanalizē, jāstrādā. Dzīvojam ļoti interesantā vēsturiskā laikmetā — “user” (lietotāju) laikmetā, kad spiežam “yes” vai “no”, nedomājot, pasīvi klikšķinām. Redzēs, kādi bērni šajā laikmetā izaugs. Pirms pāris gadiem 1. vidusskolā vadīju programmēšanas pulciņu, pieteicās daudzi, bet pēc diviem mēnešiem palika tikai tie, kam padevās matemātika. Pārējie saprata, ka tas ir grūti — jāizveido algoritms, jāķer kļūdas, ne visi gatavi šo ceļu iet.
Jājūt, ka skolotāja
ir “kruta”
— Kā bravūrīgums jums palīdz?
— Neesmu latviete, krieviete, bet pa pusei ukrainiete. Latviešiem ir nevajadzīgs kautrīgums, bet man tik daudz kauna kā latviešiem nav. Es eju uz priekšu, zinu, ka kļūdīšos, bet eju. Analizēju kļūdas, laboju un atkal eju uz priekšu. Ģimnāzijā esmu “siltuma apstākļos”, skolas vadībai teicu — ja gribat, lai ir panākumi olimpiādēs, dodiet man labas klases. Iespējams, kādam tas šķiet augstprātīgi, bet es neesmu no kautrīgajām.
Vēl. Kad nostājos klases priekšā, jautāju — vai jūs saprotat, kāpēc man jūs iedeva? Tāpēc, ka mēs tādi forši? — man atbild. Nē, tāpēc, ka no jums daudz sagaida. Es varu jums palīdzēt sasniegt rezultātus. No jums sagaida, ka jūs olimpiādēs gūsiet pirmās vietas, ka “Eksperimenta” konkursā būsiet līderi. Jūs to varat, es palīdzēšu, sāksim sadarboties. Ja mani kāds kolēģis dzirdētu…(Smejas.) Augstprātīgi, vai ne? Bet pusaudzim šajā vecumā vajadzīgs līderis, jo vecāki jau zaudējuši šo statusu, pusaudžu dvēsele alkst pēc līderības. Viņiem jājūt, ka skolotāja ir “kruta”. Nevajag kautrēties sevi pamatoti slavēt. Ja līdere nebūšu es, tad…
— Lai saņemtu “Ekselences balvu”, vadījāt atklāto stundu. Kā tas notika?
— Mārupes vidusskolas 9. klases skolēniem bija jāvada stundas fragments, jāstāsta par elektrisko strāvu. Pārsteidzoši, viena tēma, bet katram bija absolūti atšķirīgas pieejas, kā to pasniegt. Bijām četri finālisti, viena skolotāja neatbrauca. Stundas vadīšanai atvēlēts 20 minūšu, kuras laikā jāparāda noslēgts cikls — ar skolēnu aktivitāti un atgriezenisko saiti. Nedēļu lauzīju galvu, elektriskā strāva ir sarežģīts jēdziens, cik dziļi to parādīt, kā? Vai es to varu? Tas tiešām ir ekselences pasākums. Zvanīju kolēģiem no citām skolām, prasīju padomu. Pirms tam stundu vadīju aizkraukliešiem, un viņi man teica, kas bija labi un kas ne. Jums jābūt drošākai, bet šodien izskatāties kā meitene pirmajā randiņā. Biju pateicīga par šo skolnieces viedokli. Vēl labu padomu deva Ilze Gaņina no Skrīveriem, kura teica — spied uz sasniedzamo rezultātu! Ņēmu vērā un ar to arī vinnēju, jo skolēniem pēc tam bija viens jautājums — ko tu iemācījies? Mani atcerējās! Beigās biju sagatavojusi īstu testu, izdalīju lapiņas ar svītru kodu, kuru, ar telefonu skenējot, pārnesu atbildes uz ekrāna. Paveicās, ka neviens skolotājs šo rīku neizmantoja. Daudziem tas bija kaut kas jauns, bet tas ir veids, kā strādāju arī savās stundās.
— Katru gadu augstskolas nevar nokomplektēt grupas fizikā, ķīmijā, ir vairākas uzņemšanas. Kāpēc šīs zinātnes nav populāras?
— Sāksim ar to, ka pazīstu pietiekami daudz cilvēku, kuri pabeiguši slaveno RTU un nevar atrast darbu savā specialitātē. Tāpēc, tad, kad saka, ka šajā jomā trūkst speciālistu, man gribas uzdot jautājumu — vai visi jūsu absolventi atrod darbu? Nē! Atrod daži. Kā konkrētā augstskola sagatavo savus studentus? Patlaban visa atbildība ir uzgrūsta skolām, bet, piedodiet, veidojiet atlasi!
Esmu novērojusi, ka ir augstskolas, kas uzņem audzēkņus arī ar vājām atzīmēm. Kad jautāju, kāpēc vajadzīgs eksāmens fizikā, ja jūs to neņemat vērā, atbilde ir — nauda seko skolēnam, atbirs pēc pirmā kursa. Bet, ja mēs gaidām, kad vājākie atbirs pēc pirmā kursa, tad tā ir valsts līdzekļu tērēšana.
Vairāki skolēni, nokārtojot fizikas eksāmenu, brauc studēt inženierzinātni uz ārzemēm — Vāciju, Zviedriju, Holandi, bet neizvēlas Latvijas augstskolas. Kāpēc? Kāda ir augstskolu studiju kvalitāte? Es nedrīkstu bērnam teikt — ej uz RTU! Ja es par to uzņemšos atbildību, tad man arī jāuzņemas atbildība par to, ko viņš darīs pēc tam. ◆
