Koknesiete Inga Balode mācās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 12. klasē, viņa dzejoļus sākusi rakstīt sākumskolas 3. klasē.
Koknesiete Inga Balode mācās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 12. klasē, viņa dzejoļus sākusi rakstīt sākumskolas 3. klasē. Dzejas tēmas ar gadiem mainās. Tīņu vecumā Inga rakstījusi par visu, kas noticis apkārt — mājās, skolā, pagalmā. 9. klasē viņai tuva bijusi mīlestība.
Rakstīt mīlestības vārsmas meiteni, iespējams, rosinājusi senās Kokneses muižas gleznainā apkārtne un Rūdolfs Blaumanis, kurš pirms vairāk nekā simts gadiem Koknesē, pats būdams nelaimīgi iemīlējies, uzrakstīja latviešiem neaizmirstamo Kristīnes un Edgara mīlestības stāstu.
— Bieži dzejolis rodas no kādas frāzes, kura ieskanas man ausīs, vai no sarunām, vai dziesmas, vai kāda klusa balss manī to pasaka, — stāsta Inga.
Publicē skolas avīzē
Inga daudz rakstījusi skolas avīzei, viņas darbiņi publicēti arī pagasta izdevumā “Kokneses Vēstis”.
Meitenei patīk lasīt Veidenbauma, Raiņa un Aspazijas dzeju. Viņai tuva ir novadnieces Anitas Svētiņas lirika. Inga lasa arī mūsdienu dzejnieku brīvajā stilā tapušos darbus. Šos dzejoļus grūtāk lasīt un izprast, jo pat to autors, šķiet, pats bieži vien īsti nav sapratis, par ko raksta un ko grib pateikt.
Lai arī Inga raksta daudz, citiem savas vārsmas viņa parasti nerāda. Meitene uzskata, ka dzejoļi ir daļa no viņas būtības, tāpēc citiem par tiem nav ne jādomā, ne jādiskutē. No smaidīgās Ingas staro gaišums un miers, tomēr sirdī meitenei, kā tas izskan dažos viņas dzejoļos, pulsē arī sāpes:
“Mana dvēsele asaro,
Tā kliedzot klusē,
Mana sirds asiņo
Un mežonīgi pulsē,
Mans prāts nav mierīgs,
Tas vēl negrib dusēt.”
Iespējams, Inga pēc vidusskolas beigšanas studēs žurnālistiku, bet varbūt pavisam ko citu. Laiks rādīs — tā viņa šodien domā. Lai kur Ingas ceļš vestu, dzeja viņai būšot tuva vienmēr.
