Taisni trakums — Izabellai rīt vārdadiena. Tad jau varat iedomāties, ka mājās viss iet pa gaisu. Nesaprotu, kāpēc dižķibeles laikā jātaisa tāda ambrāža! Bet laikam jau pasaulē nav tādas krīzes, kas piebremzētu manu lauleni. Varējām taču mierīgi divatā pasēdēt pie alus kausa un draugiem pateikt, ka mūsu mājās slēgtais pasākums. Bet nē!
Viņa jau mēnesi iepriekš izsūtīja ielūgumus ar piebildi, ka viņas vārdadiena noritēs Dzejas dienu noskaņā. Uzaicināja pat vietējo dzejnieci ar skanīgu segvārdu — Jūsma. Patiesībā jau tāda rīmkale vien ir — Lautenbahs Jūsmiņš kvadrātā. Tagad tāda mode — kurš tik uzšņāpj kādu četrrindi, tā dzejnieks gatavs. Izabella pati visu nedēļu sacer poēmu par krīzi. Man tas grūtākais — katru dienu jānoklausās viņas uzrakstītais. Ja teiktu, ko domāju, nezin vai dzīvs paliktu. No visa viņas uzrakstītā atceros tikai vienu atskaņu: niķis, politiķis.
Tā kā esmu norīkots par sagādnieku viesību galdam, Izabella mani katru dienu dzen uz mežu pēc sēnēm. Būs arī āboli un plūmes. — Galvenais — garīgā barība, — saka Izabella, domādama par savu poēmu.
