Medijus pāršalca ziņa par zīdaiņa nāvi pēc smagiem miesas bojājumiem Ventspilī, retoriski vaicājot, ko varēja darīt atbildīgie dienesti un citi cilvēki, lai tā nebūtu noticis. Atbilde ir vienkārša — vardarbība ir novēršama, ja, saskaroties ar vardarbības pazīmēm, ārsti, sociālie darbinieki, skolotāji, policisti un katrs no mums apzināsies savu atbildību un neklusēs.
Ventspils gadījumā analīzes apliecināja, ka bērna organisms ar sasitumiem un asinsizplūdumiem cīnījies regulāri, taču ģimenes ārste nebija paspējusi ziņot par notikušo ne policijai, ne sociālajam dienestam. Mūsu ikdienas pieredze liecina par to, ka šis diemžēl nav viens atsevišķs gadījums — Latvijā šāda situācija ir ierasta, kad kāds ir pamanījis iespējamu vardarbību pret bērnu, bet nav ziņojis. Tāpēc svarīgi zināt, ka ikviena cilvēka pienākums ir ziņot policijai, ja ir aizdomas par iespējamu vai notikušu vardarbību pret bērnu. Tādējādi patiešām var glābt dzīves un pat dzīvību.
Īpaši svarīga nozīme bērnu aizsardzībā ir speciālistiem, kas ikdienā strādā ar bērniem. Katram ārstam, sociālajam darbiniekam, pedagogam un policistam ir skaidri jāzina, kas un kādā veidā darāms gadījumos, ja ir aizdomas par vardarbību pret bērnu. Jābūt skaidrai, ar pārējām institūcijām saskaņotai metodoloģijai un sadarbības modelim, lai spētu bērnus pasargāt.
Bērna pirmajos dzīves gados, kad viņš ir visvieglāk ievainojams, ģimenes ārsts ir vienīgais speciālists, kurš regulāri apmeklē bērnu un var novērtēt viņa situāciju. Vēlākajos gados bērna drošības apdraudējumus var pamanīt un par tiem ziņot arī bērnudārza audzinātāja, auklīte vai citi pieaugušie, jo bērna ikdienā sastapto cilvēku loks paplašinās.
Ļoti svarīgi, ka apmeklējumu laikā ārstam jāvērtē ne tikai slimību simptomi, bet arī riska faktori un pazīmes, kas var liecināt par vardarbību pret bērnu.
Ikvienam speciālistam jāpārzina vardarbības riska faktori. Pie tiem pieder gan vecāku emocionālā stabilitāte — reakcija uz stresu un spēja tikt galā ar savām emocijām, gan kopējā situācija ģimenē. Īpaši jāpievērš uzmanība tiem gadījumiem, kad citi bērni no ģimenes jau atņemti — tad jāvērtē, vai situācija ģimenē ir mainījusies. Turklāt pārmaiņām būtu jāizpaužas ne tikai ģimenes locekļu teiktajā, tās ir nepieciešams objektīvi pierādīt.
Speciālistam, kas strādā ar bērniem, ļoti skaidri jāzina vardarbības pazīmes. Vardarbība pret bērnu var izpausties četros veidos: pamešana novārtā, emocionālā vardarbība, fiziskā vardarbība un seksuālā vardarbība. Pirmie divi no tiem konstatējami visgrūtāk, taču var novest arī pie citiem pāridarījumiem. Attiecībā uz bērna pamešanu novārtā speciālistam jāvērtē ne tikai tas, vai istabā ir silts un vai mājās ir ēdiens. Ne mazāk svarīgi ir vērtēt vecāku spēju rūpēties par bērnu, jo īpaši par zīdaini, kura izdzīvošanai un attīstībai nepieciešamas vecāku rūpes un uzmanība. Domājot par emocionālās vardarbības draudiem, īpaši jāvērtē bērna mamma — vai ir saprastas bērna fiziskās un emocionālās vajadzības? Vai mamma grib un spēj tās apmierināt? Tā kā bērna ienākšana ģimenē prasa no mātes ļoti daudz spēka, liela nozīme ir ģimenes locekļu un citu cilvēku sniegtajam atbalstam.
Ja rodas aizdomas par vardarbību pret bērnu, nākamais svarīgais solis ir iesaistīto institūciju sadarbība — pedagogam, ārstam, policistam un sociālajam darbiniekam kopīgi jāvērtē bērns un veicamie pasākumi. Protams, ka ne katrs zilums uz bērna ķermeņa liecina par vardarbību ģimenē, taču vairāku pušu iesaistīšanās ļauj objektīvāk izvērtēt, vai bērns ir drošībā.
Lai spētu izvērtēt ģimenes apstākļus un atklāt pieminētos emocionālos faktorus, nepieciešams laiks un zināšanas. Zīmīgi, ka dažkārt arī zinoši sociālie darbinieki izvairās ziņot par vardarbības riskiem ģimenēs, jo ir bailes par to, ka bērna vecāki vērsīsies pret darbinieku dažādās instancēs.
