Trīs vienā. – Bērnībā man pašas vārds ļoti nepatika, – saka Annas kundze. – Skolā to visādi pārveidoja, un klasesbiedri, sevišķi puikas, mani dažnedažādi ķircināja. Tagad gan esmu ar vārdu apmierināta.
Trīs vienā
–– Bērnībā man pašas vārds ļoti nepatika, –– saka Annas kundze. –– Skolā to visādi pārveidoja, un klasesbiedri, sevišķi puikas, mani dažnedažādi ķircināja. Tagad gan esmu ar vārdu apmierināta. Tam piemīt īpašs svars, kāda, šķiet, nav nevienam citam.
Kad gaidījām pirmo bērniņu, bijām nolēmuši, ja būs zēns, sauksim viņu par Emīlu, taču piedzima meita. Ilgi pētījām kalendāru un nevarējām vien izdomāt, kādu vārdu viņai dot. Izvēlējāmies Anniju. Tajā ir kāda daļa no senajiem latviešu vārdiem, kāda daļa arī no modernajiem. Vārds „Annija” kalendārā iekļauts nesen. Kādreiz šajā datumā vārdadienas svinēja vien Annas un Ances.
Arī pret Ances vārdu man savlaik bija aizspriedumi, taču nu pašas meitu tā sauc. To izvēloties, izlēmām, ja jau divām ģimenes sievietēm vienā dienā vārdadiena, tad lai ir arī trešajai. Dažs varbūt domā, ka, dodot šādus vārdus, nozogam paši sev svētkus, bet labāk taču vieni lieli, nekā daudz maziņu.
Svin piecas vārdadienas
Jau otro gadu vienlaikus svinam arī Annijas krustmātes meitu Martas un Ditas vārdadienas, tāpēc svētki mums patiesi pārvēršas par lielu balli. Sabrauc radi, draugi paziņas. Ja laiks labs, svētkus svinam ārā, jo istabā visiem nepietiek vietas. Būtībā mēs visi esam dzimuši vasarā un rudenī, tāpēc ik pa dažām nedēļām jāsvin kāds priecīgs notikums.
Domā par pilsētu
Dzīve laukos gan nav tikai nebeidzami svētki. Ikdienā bieži vien klājas visai grūti.
–– Esmu dzimusi Jelgavas rajona Sesavas pagastā, –– tā Annas kundze. –– Dzīve laukos man nebūt nav sveša, tomēr vēl pirms dažiem gadiem bija doma pārcelties dzīvot uz pilsētu. Tur sievietei tomēr vieglāk, nekā laukos sameklēt labāk apmaksātu darbu. Te, laukos, sievietei darbavieta, ja vien viņa nesameklē nodarbi kādā valsts iestādē, jārada pašai. Vecākā meita sāka apmeklēt Mazzalves pamatskolu, viņai te patīk, arī skolotāji ir ļoti sirsnīgi, tāpēc sapnis par dzīvi pilsētā visdrīzāk izpaliks. Iespējams, tāpat notiks ar sapni kļūt par mediķi. Man gan ļoti patīk šī profesija, jo tajā visu mūžu strādāja māte. Lai mācītos par ārsti, vajag ne tikai daudz laika, bet arī naudas.
Mini veikaliņš
Annas kundzes vīram turpat „Kļavās” pieder neliels veikaliņš, kurā viņa strādā par pārdevēju. Tam droši varētu piešķirt mazākā lauku veikaliņa titulu, jo aizņem tikai astoņus kvadrātmetrus.
–– Daudzi domā, ka pat lauku veikalā atliek tik sēdēt aiz letes un skaitīt naudu, taču tā nebūt nav, — saka jubilāre. –– Bieži vien ir ļoti grūti sagādāt preces un tās pārdot, sevišķi ziemā, kad cilvēki mazāk pārvietojas. Arī konkurences netrūkst –– brauc autoveikali, tie iegriežas teju katras mājas pagalmā. Tomēr veikalam izveidojies pastāvīgi klientu loks, kuri iepērkas pie mums. Neko lielu nopelnīt nevar, taču sava iztikšana iznāk.
Vēlas ko garšīgu
Arī pašu bērni šad tad paprasa kādu kārumu, ko noskatījuši veikala plauktā. Sevišķi Ance pirms gulētiešanas saka: „Mammu, iedod man kaut ko garšīgu!”, tomēr pati nemaz īsti nevar pateikt, ko viņa kāro.
Abas mazās jubilāres gan apgalvoja, ka visvairāk viņām garšojot kartupeļu čipsi un saldējums –– to viņas gribot katrā laikā. Vislabāk patīkot rotaļāties peldvietā, turpat Mēmeles krastā.
Rūpējas par rozēm
Daudz laika aizņem ne tikai veikals un bērnu audzināšana, bet arī darbs sētā.
–– Man patīk dzīvot sakārtotā vidē, –– saka Annas kundze. –– Tas gan prasa daudz enerģijas un pūļu. Ne viss izdodas, kā plānots. Pagājušajā ziemā izsala rozes turpat mājas priekšā. Nu pamazām mēģinu stādījumus atjaunot.
