Kāpēc tā notika? Vai tiešām es biju tik slikta sieva? Šādus un līdzīgus jautājumus sev uzdod Velga un, atbildi nerazdama, ļaujas asarām. Esot ļaudīs, nekas neliecina par piedzīvoto nodevību, un vien retajam viņa ir uzticējusi savu sāpi.
Jāprot arī izklaidēties
Savulaik no dzimtā ciema Velga devās uz galvaspilsētu, lai augstskolā apgūtu ekonomistes profesiju. Patiesībā vidusskolu beigušajam meitēnam nebija ne jausmas, kas tas par arodu, taču sekmes bija labas, pie tam padevās matemātika, tādēļ, uzklausījusi klases audzinātājas ieteikumus, stājās ekonomistos. Un tika arī.
Velga bija uzcītīga studente, iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Trešajā studiju gadā kopmītnes istabiņas meitenes viņu mēģināja pārliecināt, ka dzīvot nenozīmē apmeklēt sausas, garlaicīgas lekcijas, zīmēt sienasavīzi un dziedāt korī. Dzīvot nozīmē arī prast izklaidēties.
Taču Velga nebija pierunājama apmeklēt diskotēku vai kādu citu pasākumu, visu laiku aizbildinājās, ka jābrauc uz mājām, jāpalīdz vecākiem, jāmācās, nav piemērota apģērba. Tomēr kādu dienu piekrita. Labi, aizies līdzi kursabiedrēm, ja jau viņas tā grib. Velga bija pārliecināta, ka neviens puisis viņas virzienā pat nepaskatīsies un visu vakaru balstīs sienas vai deldēs krēslu.
Tomēr Velgas pareģojums nepiepildījās. Tikko viņa paguva ieiet zālē, kā uz deju uzlūdza kāds jauneklis. Rihards — tā viņš sacīja iepazīstoties. Abi nodejoja visu diskotēku. Velga uzzināja, ka puisis ir rīdzinieks, ceturtā kursa students, topošais būvinženieris. Kopš tā vakara Velgai “dega tikai viena lampi-
ņa” — Rihards.
Strādā bērnudārzā
Pirms Velga sāka studēt piektajā kursā, abi apprecējās. Rihardam visu gribējās nokārtot laikus, ne pēdējā brīdī, pirms pašas sadales, jo viņš tiešām negribēja, lai Velgai būtu jādodas prom no Rīgas uz kādu nostūri. Taču kā jaunā tautsaimniecības plānošanas speciāliste viņa nepaguva apliecināties, jo dažas nedēļas pēc diploma saņemšanas piedzima Agnese, vēl pēc pāris gadiem — Armands. Jaunā ģimene dzīvoja trīsistabu dzīvoklī pie Riharda vecākiem. Kad mazie paaugās, Velga sāka strādāt nevis kāda uzņēmuma plānu daļā, bet gan bērnudārzā, jo tā bērniem varēja dabūt vietu. Sākumā par auklīti, vēlāk — par audzinātāju. Toreiz jau atbilstīga izglītība nebija vajadzīga.
Pārceļas uz laukiem
Laiks gāja, un, kas zina, kā viņi būtu dzīvojuši, taču korekcijas ieviesa ne dzīve, bet sadzīve. Pa to laiku ģimeni izveidoja arī Riharda brālis, un visi kopā mitinājās vecāku dzīvoklī. Lai arī valdīja saticība, tomēr haoss darbdienu rītos, vakaros un brīvdienās brīžiem kļuva nepanesams. Galvenokārt to radīja rinda pie vannasistabas durvīm. Un kādu dienu Velga ierunājās, ka jāpārceļas pie vecākiem uz laukiem, būs vairāk vietas. Rihards, lai arī rīdzinieks no matu galiņiem, viņas ierosinājumu atbalstīja.
Lieki teikt, ka laukos tādi speciālisti nebūtu vajadzīgi. Rihardam piedāvāja būvinženiera amatu, bet Velga arī dzimtajā pusē sāka strādāt bērnudārzā, jo kantoris ar grāmatvežiem un ekonomistiem jau bija pilns. Rihards ar azartu metās visos darbos, izpelnījās sievastēva, kuram bija zelta roku slava, atzinību.
Ko gan vairāk varēja vēlēties? Bija darbs, pajumte, līdzekļi, vārdu sakot, viss, nekā netrūka. Varbūt tas tā turpinātos ilgi, taču sākās pārmaiņas valstī. Līdz ar kolhoza likvidāciju Rihards palika bez darba, taču Velga kļuva par bērnudārza vadītāju un ieguva vēl vienu augstāko izglītību — pedagoģijā. Rihards nolēma kļūt par zemnieku. Dabūja zemi, par pajām iegādājās tehniku. Taču darbi nevedās, kā bija cerējis. Bijušais rīdzinieks saimniekošanu meta pie malas, kļuva drūms, nomākts. Velga vīru atbalstīja, mierināja, centās uzmundrināt, taču viņas vārdi Rihardam nepalīdzēja. Viņš nespēja samierināties, ka sieva kļuvusi par galveno pelnītāju, taču viņš, vīrietis, ģimenes galva, savu tuvāko labklājību nevar nodrošināt.
Cita sieviete
Tomēr Rihards saņēmās un devās darba meklējumos galvaspilsētas virzienā. Un atrada arī. Pie tam savā profesijā. Apmetās vecāku dzīvoklī, kurā joprojām mitinājās brālis ar ģimeni. Piektdienu vakaros brauca uz laukiem pie ģimenes, svētdienu vakaros atgriezās Rīgā. Sākumā abus laulātos tāds modelis apmierināja. Rihards aicināja arī Velgu sev līdzi, taču viņa nebija ar mieru. Ko viņa Rīgā darīs? Kā lai atstāj māti, bērnus (kuri jau bija izauguši), darbu?
Ar laiku Rihards vairs nebrauca mājās katru nedēļas nogali. Viņa apciemojumi kļuva arvien retāki. Atbildes bija visdažādākās, kāpēc sestdienu un svētdienu nepavadīs kopā ar ģimeni, sākot ar sliktu pašsajūtu un nepadarāmiem darbiem, beidzot ar naudas trūkumu un salūzušu automašīnu. Rihards arī nevēlējās atbildēt uz telefona zvaniem, taču Velga tajā laikā uztraucās ne pa jokam.
Taču reiz, visiem par pārsteigumu, Rihards ieradās laukos nedēļas vidū un steidzami gribēja runāt ar Velgu. Saruna bija ļoti īsa, un tās laikā viņš paziņoja, ka vēlas šķirties. Iemesls — viņš esot iemīlējis citu sievieti, viņa gaida bērnu, viņš grib visu nokārtot, jo mazulim jāpiedzimst ģimenē.
Šī ziņa Velgai bija kā zibens no skaidrām debesīm. Neskaitāmi “kāpēc?”, uz kuriem atbildi viņa nespēja rast. Šo situāciju vēl smagāku vērta tas, ka Rihards nevēlējās izrunāties, no Velgas distancējās bērni, un pat vistuvākais cilvēks — māte — tā vietā, lai atbalstītu, nemitīgi atkārtoja: ko gan tu citu gaidīji, tā ir, ka katrs savā pusē, pati vien vainīga.
* * *
Lieki teikt, ka Velgai ir smagi joprojām, kaut pagājuši vairāki gadi. Bijušas reizes, kad sieviete gribējusi izdarīt pašnāvību pie bijušā vīra mitekļa durvīm. Sāpīgi klausīties, kad bērni pastāsta, ka jaunajā ģimenē viņu tēvs ir laimīgs, ka bērni ar viņu tiekas un viņiem labas attiecības ir ar mazo brāli un tagadējo sievu. Velga ir viena, citam viņas sirdī un dzīvē nav vietas. Klusībā viņa aizvien cer, ka Rihards kādu dienu atgriezīsies. ◆
