Aizvadītā bija saspringta darba nedēļa. No pirm-dienas līdz ceturtdienai biju Rīgā, laboju centralizēto eksāmenu darbus latviešu valodā — pārspriedumus, kādreiz tos dēvēja par domrakstiem. Šajā laikā izlaboju 250 darbu. Šāds eksāmens bija pirmo reizi, jo iepriekšējos gados vērtēja valodu un literatūru, šogad — tikai valodu.
Vērtējām, liekot punktus, pēc izstrādātiem kritērijiem. Katru darbu izlasa un novērtē divi skolotāji. Ja vērtējums krasi atšķiras, tad darbu lasa vēl trešais skolotājs. Darbi bija ļoti dažādi. Ģimnāzijas, vispārizglītojošās vidusskolas, profesionālās un vakarskolas audzēkņu rakstītajā jūtama diezgan liela atšķirība. Rakstot pārspriedumus, jauniešiem jābalstās uz literatūras un kultūras dzīves faktiem, bija daļa darbu, kuros šie fakti nebija iekļauti, var redzēt, ka skolēns vienkārši “atrakstās”. Man kā literatūras skolotājai bija skumji, lasot tādus darbus, bet ģimnāzistu pārspriedumos gan redzams, ka šādas zināšanas ir.
Viens no pārspriedumu tematiem bija “Vai viegli būt jaunam mūsdienu pasaulē?”. Ir jaunieši, kuri uzskata, ka jaunās paaudzes priekšrocība ir prasme rīkoties ar datoru, izmantot modernās tehnoloģijas. Spriež arī par to, kāpēc vajag lasīt grāmatas, jo visu taču var uzzināt internetā, jo tā varot ietaupīt laiku. Var gan, bet ko lai dara ar ietaupīto laiku? Kā kurš… A. de Sent — Ekziperī grāmatā “Mazais princis” ir epizode — mazais princis sarunājas ar tirgotāju, kurš pārdod tabletes slāpju dzesēšanai. “Tas ir ārkārtīgs laika ietaupījums,” teica tirgotājs. “Eksperti to aprēķinājuši. Mēs ietaupām 53 minūtes nedēļā.” “Un ko lai dara šais 53 minūtēs?” “Ko katrs vēlas…” “Ja manā rīcībā būtu 53 minūtes,” mazais princis nodomāja, “es it mierīgi aizstaigātu līdz kādai akai.” Varbūt vērts aiziet līdz akai?
Aizvadītajā nedēļā bija fizikas eksāmens, no manas audzināmās klases to kārtoja viens skolēns. Centralizētos eksāmenus svešvalodā, matemātikā, latviešu valodā mūsu skolēni kārtoja Jaunjelgavas vidusskolā. Vēl no manas audzināmās klases kārtoja vēstures, fizikas un krievu valodas eksāmenu, tos gan citās skolās. Šogad ar eksāmeniem bija dažādas ķibeles — gan ar vērtēšanas tabulām, gan uzdevumiem angļu valodas eksāmenā vidusskolām. Arī mani skolēni angļu valodas pārbaudes darbā apjuka, daži sajauca. Manuprāt, eksāmenā jaunieši jau tā ir uztraukušies, lieku uzmanības pārbaudi nevajag.
Piektdien devos uz skolu, tikos ar skolēniem, pārrunājām eksāmenus, plānojām scenāriju izlaiduma priekšnesumam. Vairākos laikrakstos lasīju, ka saistībā ar autortiesību aizsardzības organizāciju pēdējā laika aktivitātēm dažās skolās izlaidumi bijuši klusi, tagad gan zināms, ka skolās drīkst atskaņot mūziku, nemaksājot autoratlīdzību, jo skola ir bezpeļņas iestāde. Manuprāt, tā ir absurda situācija. Vēl īsti nesaprotu — vai nu sabiedrība ir pārpratusi autortiesību aizsardzības organizāciju prasības, vai arī viņi paši pārspīlē. Nevar īsti saprast, kur drīkstēs klausīties, kur nē. Un galu galā — nu, kam tad tie komponisti šīs dziesmas sacer? Paši klausīsies? Bet mēs, latvieši, ļoti bieži, tiklīdz ir kādi noteikumi, lēmumi, uzskatām, ka tie ir stingri jāievēro. Varbūt jādomā elastīgāk? Šī situācija jāizvērtē, jāspēj sabalansēt un nevajag nonākt līdz absurdam.
Latvijas iedzīvotājiem svarīgs datums bija 14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Manai ģimenei palaimējās, mūs tas neskāra, taču bija tūkstošiem citu, ko izsūtīja uz Sibīriju. Uzskatu, ka šī diena ir jāatzīmē, jauniešiem tas ir jāzina. Savas tautas svarīgākajos vēsturiskajos notikumos ir jāorientējas. Jābūt cieņai pret savas tautas pagātni, vecākiem par to ir jārunā, jāstāsta. Man nešķiet, ka tas rada naidu krievu un latviešu vidū.
Pagājušajā nedēļā nelīdzēja nelielie protesti, un valdība galīgajā lēmumā atbalstīja pensijas vecuma paaugstināšanu. Vienmēr nošausminos, cik gadu man būs jāstrādā līdz pensijai, bet īpaši šīm izmaiņām līdzi nesekoju, jo saprotu, ka līdz tam, kamēr es varēšu doties pensijā, visticamāk, vēl tik daudz kas mainīsies. Dažās citās valstīs pensijas vecums varbūt ir augstāks, bet arī dzīves līmenis ir daudz augstāks. Es jau latviešu valodu varu mācīt, bet ko lai dara deju vai sporta skolotāji? Jaunjelgavas vidusskolā nesen bija salidojums, gribējām godināt tos skolotājus, kuri skolā nostrādājuši 30 un vairāk gadu. Bijām pārsteigti, kad sākām skaitīt, un secinājām, ka ilggadējām skolotājām, kuras jau ir pensijā, stāžs nav tik liels. Tad attapāmies, ka viņas pensionējās 55 gadu vecumā! Tagad, ja padomā, tad 55 gados esam vēl spriganas un varošas. Varbūt 60 gadu būtu īstais pensionēšanās laiks? Lai vēl ir spēks paceļot, atpūsties.
Mani ļoti satrauca nelaimes gadījums Neretas pusē, kur avārijā cieta četri bērni, viens no viņiem ar ļoti smagām traumām ievietots slimnīcā. Man šķiet, ka jaunajai paaudzei ir maldīgs priekšstats par dzīvības vērtību, par to, cik patiesībā tā ir trausla. Jo tikai multfilmās vai filmās ir tā, ka sit vai šauj, bet cilvēks neskaitāmas reizes spēj piecelties. Patiesībā taču tā nav. Tas, ka tehniski māk braukt, neko nenozīmē. Nepieciešama līdzsvarotība, spēja pieņemt lēmumus, bērni neapzinās iespējamās sekas. Viņiem vienmēr ir jāseko līdzi, “ar vienu aci” jāuzrauga pat deviņpadsmitgadīgie.
Nedēļas nogalē biju mūsu skolas 9. klases izlaidumā, bet svētdienu pavadīju dārzā, kur nebiju bijusi veselu nedēļu. Ravēju un sakopu dārzu. Vēl vidusskolas izlaidums, un tad varēs baudīt vasaru.
