Bieži vien sarunas draugu un paziņu lokā agrāk vai vēlāk ievirzās par mūsu rocību, par to, kas saistīts ar mūsu ienākumiem. Nauda, nauda, nauda — tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem.
Bieži vien sarunas draugu un paziņu lokā agrāk vai vēlāk ievirzās par mūsu rocību, par to, kas saistīts ar mūsu ienākumiem. Nauda, nauda, nauda — tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem.
Ir dusmas, bezcerība, vienal
dzība, ir arī apmierinātība. Esam sašutuši par zemo dzīves līmeni un nabadzību. Tā ir saruna arī par inflāciju, bezdarbu, noziedzību, alkoholismu, narkomāniju, zemo dzimstības līmeni, nabadzību, augstajām cenām, zemajām algām, sociālo nevienlīdzību utt. Un naivi būtu uzskatīt, ka tas skar tikai nabadzīgos slāņus, ka ir cilvēki, kuri var norobežoties no tā visa, jo tā nav viņu problēma. Var patverties aiz augstiem mūriem, dzelzs durvīm un apsardzes mugurām.
Man daudz kas var nepatikt un daudz kas šķist netaisns, bet, ja tajā brīdī, kad no manis prasa personisko ieguldījumu, lai novērstu trūkumus, bet es atsakos no rīcības, tad nav ko cerēt, ka mana dzīve kļūs labāka. Katram no mums ir dotas šādas izvēles tiesības. Vieni ir aktīvi, bet citi pasīvi. Aktīvie ir veiksminieki, pārtikuši, laimīgi, bet pasīvie — nabadzīgi, bēdu sagrauzti. Vēlos dalīties savās pārdomās par pasīvo cilvēku attieksmi pašiem pret sevi.
Pirmā attieksme. Katram
darbam ir sava vērtība. Ir pieņemts arī vienoties par tā vērtību. Uzņēmumā A katru gadu jāsagatavo malka nākamajai apkures sezonai. Šo darbu jau vairākus gadus uzņēmās veikt divi cilvēki. Samaksa par darbu šos gadus nebija mainījusies. Nu šiem cilvēkiem bija vēlēšanās saņemt augstāku atalgojumu. No paziņām bija noskaidroti izcenojumi, kas pienācās par tādu darbu citās vietās, un salīdzinājums vairoja neapmierinātību par netaisnīgo attieksmi. Sarunu ar priekšniecību rezultātā darba apmaksa nemainījās. Laikam jau bija pienācis rīcības laiks, kaut gan sarunas arī ir rīcība.
Malkas sagatavošanai pretendēja četri uzņēmuma darbinieki, un, ja viņi no šī darba atsacītos, darbu veiktu cilvēki no malas. Malkas zāģētāji vienojās, ka vairs nestrādās par agrāko samaksu, bet darīs to par lielāku summu. Uzņēmuma vadība atteicās mainīt darba nosacījumus, un viens no malkas zāģētājiem nepiekrita strādāt pēc vecajiem noteikumiem. Toties viņa kompanjons ļoti ātri, tajā pašā dienā, uzņēmās veikt darbu, no kura atteicās viņa kolēģis, par agrāko samaksu bija gatavs darīt darbu viens pats, pieaicinot radiniekus. Malkas zāģēšanā iesaistījās trešais uzņēmuma strādnieks, kurš zināja par izveidojušos situāciju. Viņam bija vajadzīga nauda, un tā bija iespēja nopelnīt. “Es neesmu revolucionārs. Ja gribat, varat cīnīties,” teica viņš. Skaidra un saprotama doma, nav nosodāma. Nolieciet savas galvas, bet es nosmelšu krējumu. Tā arī iespēja pārskatīt savu laiku izdzīvojušo vienošanos netika izmantota.
Otrā attieksme. Kā mēs
dzīvojam? “Draņķīgi!” Un šim izsaucienam sekoja emocionāla sievietes runa, kura vairāk līdzinājās bļaušanai nekā diskusijai. Sakrājušos pārdzīvojumu izlaušanās līdzīgi lavīnai noslaucītu savā priekšā visu, jo tā ir akla savā naidā. Runa bija par naudas trūkumu, par pensionāru nabadzību, par to, ka netaisnīga ir attieksme pret nepilsoņiem, par varas korumpētību un darba neefektivitāti.
Šo vārdu lavīnu izraisīja piedāvājums līdzīgi Rietumu labklājības valstu sabiedrībai cīnīties par savām likumīgajām tiesībām, lai sasniegtu tādu pašu dzīves līmeni, kāds ir, piemēram, Zviedrijā vai Vācijā. “Lai es cīnītos? Par ko? Par šo Latviju, par…” Sievietei ir noteikta pozīcija, un šīs pozīcijas paušana jau ir cīņa, tikai viņa to par tādu neuzskata. Viņa ir par cīņu, taču viņa ir vīlusies valstī, kurā dzīvo. Te es saskatu attieksmi, kura ir plaši izplatīta. Tas ir, mēs gaidām, lai kāds mūsu vietā cīnītos, lai mūsu vietā izdarītu smagāko darbu. Es pastāvēšu malā, gan jau kāds atnesīs laimes valstību arī šeit.
Vīrietis, kurš nav revolucio
nārs, un sieviete, kura necīnīsies, tie esam mēs. Neticu, ka pēc visa notikušā par malkas zāģēšanu maksās vairāk, un neticu, ka, izvairoties no sociālās un politiskās aktivitātes, mūsu dzīve kļūs labāka.
Kaut gan katru dienu liktenis mums piedāvā milzumu iespēju mainīt savu dzīvi, patiesībā mēs tādās situācijās nokļūstam reti. Un, ja mēs neizmantojam radušās iespējas, tad nekas vairāk par žēlošanos mums nebūs lemts. Varbūt tomēr vajadzētu kļūt revolucionārākiem — ieskatīties sevī un pasaulē?
