Nopietni un nenopietni botāniski akcenti, sagaidot un pavadot Jāņus.
Nopietni un nenopietni botāniski akcenti, sagaidot un pavadot Jāņus
Piemēram, Vidzemē un Zemgalē “īstā un vienīgā” ir madara. Lai gan tās balto ziedu putas reibinoši smaržo un vietumis saaug smaržīgās bangotnēs, daudzi madaras Jāņu pļavā neuzlūkos par krāšņāko augu. Citam nepatiks, ka tās ātri vīst, vēl citam jāņubērnam liksies, ka to stublāji nav pietiekami stingri. Mācītu augu zinātāju mulsinās jautājums, par kuru no 18 Latvijas madaru sugām ir runa…
Kurzemnieki, kuriem patīk trakas krāsas un krāsu salikumi, izvēlas birztalu nārbuli. Tā stāvais stublājs stalti izceļas pļavas vai mežmalas zelmenī, dzeltenie divlūpainie ziedi ar koši sārtu punktu ir kā pašas Laimas skūpstīti. Īstens izredzētais augs! Tikai — jāņuzāļu pušķī birztalu nārbulis novīst pats pirmais.
Latgalieši izsenis bijuši īsti eiropieši, jo Latgalē par jāņuzāli tiek saukta asinszāle. Izrādās, tieši asinszāle arī lielākajā daļā Eiropas uzskatīta par īsteno vasaras saulgriežu puķi — Svētā Jāņa zāli. To vāca un žāvēja, dedzināja ugunskuros, rotāja māju durvis, cīnījās ar raganām, aizbaidīja spokus un ļaunos garus. Melnos plankumiņus uz ziediem un lapām uzskatīja par Svētā Jāņa asins pēdām.
Par vienu augu gan jāņotāji it kā varētu vienoties visā Latvijā — kalmes redzamas un sasmaržojamas vai katrā Jāņu pušķī. Jauki smaržo, izkaisītas uz balti noberzta klona, palīdzot gan cīņā pret blusām, gan kopā ar svaigi cirstām meijām un siltiem pīrāgiem radot ne ar ko nesajaucamo Jāņu smaržu. Taču, izrādās, smaržīgās kalmes nu gan neesot nekādas īsteni latviskās jāņuzāles! Tās 16. gadsimtā Eiropā ieviesušās no Turcijas, kur bija pazīstamas kā ārstniecības augs, ko izmantoja ne tikai veselības uzlabošanai, bet arī ikdienā ķermeņa tīrībai un skaistumkopšanā.
Tautas tradīcijas vēlīgi dod mums iespēju katram meklēt savu īsto un vienīgo jāņuzāli. Kādā mitrākā pļavā vai zāļu purviņā pat visīstākajā vientulībā var uzsmaidīt veiksme priecāties par pašā vasaras vidū paša Jāņa izrotātu egli, ne jau par visiem zināmo Ziemassvētku kociņu, bet īstu jāņeglīti. Purva jāņeglīte ar savu zarojumu un skujiņas veidā sakārtotajām sīkajām, robainajām lapiņām tiešām atgādina mazu eglīti. Pie tam jāņeglīte nav nekāda viennaktīte un zied pat vairākas nedēļas. Kaut gan pārlieku daudz prieka nenozīmē neko labu: ja jāņeglītes pulka sazied, būs slapja vasara. Dižā jāņeglīte līdzīgās vietās parasti zied pēc Jāņiem.
Un kā tad ar pašu Jāni? Kurš augs izpelnījies godu saukties šajā vislatviskākajā, vispopulārākajā vārdā? Jebkuru uzmanīgu darīs jau pamazināmā forma — jānītis. Tātad jālūkojas ne pēc ozola brašuma vai bērza slaiduma līdzinieka — jānītis nav izvēlīgs, galvenais, lai kājas sausas, tāpēc tas jāmeklē sausās norās, pļavās vai atmatās, arī ceļmalās un grantsbedrēs. Stalts un stīvs jau gana, lai kompensētu pieticīgo augumu ne vairāk kā divu sprīžu garumā. Tomēr labi vien, ka pasīks, jo citādi precēties kārai latvju zeltenei, jānīšu pušķīti galvgalī liekot, būtu neērtības… Tas jādara Jāņu naktī, gulēt ejot. Ja no rīta laimīgās zeltenes skatam paveras saplaukuši ziedi, tai gadā precības gaidāmas.
Lai gan Jāņu nakts ir pati gaišākā, vai nu svētkos nodarbosies ar augu matu skaldīšanu vai kanšu rīvēšanu puķēm, kad papardes zieds jāmeklē!
Līgosim ar cieņu pret Latvijas dabu, lai citugad nebūtu jālīgo gludi noskūtā mauriņā ar rapša vainagu galvā!
Latvijas Dabas fonda sagatavots materiāls
