Aizvadītā nedēļa pagāja ierastajā darba ritmā, ceturtdien apmeklēju semināru Rīgā. Strādāju apdrošināšanas sabiedrībā “Baltikums”, kas Latvijā darbojas kopš 1998. gada, bet Aizkrauklē klientu apkalpošanas nodaļu atvērām 2002. gada janvārī, kur strādāju no pirmās dienas. 2013. gada oktobrī Aizkrauklē atvērām pārdošanas vietu, konkurence apdrošināšanas jomā ir liela, tāpēc prieks, ka esam vienīgie, kuriem te ir gan nodaļa, gan pārdošanas vieta, kolektīvā esam desmit cilvēku.
Šodienas straujais dzīves ritms rada daudz riska faktoru: kad sēžamies pie automašīnas stūres, dodamies ceļojumā vai savās ikdienas gaitās, mēs par to nedomājam, bet patiesībā riskējam katru dienu, katru stundu. Apdrošināšana ir garantēts atbalsts brīdī, kad notiek nelaime.
Klienti pie mums iegādājas OCTA polises, jo tās ir obligātas, īpašuma apdrošināšanas, KASKO, nelaimes gadījumu apdrošināšanas polises. Savukārt pavasarī un vasarā aktuāla ir ceļojumu apdrošināšana. Apdrošināšanas veidi, salīdzinot pirms dažiem gadiem, ir kļuvuši lētāki, daļēji tas ir arī konkurences dēļ, piedāvājam dalītos maksājumus un dažādas akcijas, lai katrs varētu izvēlēties sev piemērotāko.
Strādājot šajā jomā vairāk nekā trīspadsmit gadus, redzu, ka diemžēl lielai daļai cilvēku, īpaši laukos, nav naudas, lai apdrošinātu kaut vai savu īpašumu. Cilvēki ar grūtībām samaksā rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem, daudziem jāiegādājas medikamenti, ģimenēm jāskolo bērni. Ikdienā strādāju lielākoties ar patstāvīgajiem klientiem, viņi ir aptuveni 80% no visiem, tie ir vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, jo jaunie šodien visu cenšas kārtot internetā. Tas, ka lielai daļai cilvēku ir svarīgākas lietas par sevis un savas ģimenes drošību, ir skumji, taču tas saistīts ar kopējo situāciju valstī. Padomju laikā algas bija mazas, taču arī maksājumi proporcionāli algai bija niecīgi. Tolaik par komunālajiem pakalpojumiem bija jāmaksā aptuveni 10% no algas, šobrīd par trīsistabu dzīvokli ziemā — ap 200 eiro. Tāpēc liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir spiesti eksistēt, neatļaujoties ne labu grāmatu, ne apmeklēt koncertu, ne doties ceļojumā.
Līdz šim esmu aktīvi sekojusi līdzi politiķu darbībai, Saeimas sēdēm un deputātu ierosinājumiem, taču pēdējā laikā, vērojot Saeimas deputātu darbu, māc skumjas un nevēlēšanās sekot politiskajiem notikumiem. Saeimas sēdes laikā mūsu vēlētie tautas kalpi var atļauties skaidroties tā, kā to varētu darīt mājās, ģimenē aiz slēgtām durvīm, ja radušās nesaskaņas. “Unikālais” deputāts Kaimiņš, kurš, pēc manām domām, nemaz nedrīkstētu ieņemt deputāta krēslu, regulāri ir iemesls domstarpībām. Skumji, ka tā vietā, lai risinātu jautājumus par valsti, strādātu iedzīvotāju labā, deputāti skaidro savstarpējās attiecības, un, manuprāt, tā nedrīkstētu būt. Arvien vairāk sāk likties, ka, nokļūstot Saeimā, deputāti aizmirst mūs, aizmirst, kāpēc vispār tur ir.
Ne tikai tāpēc, ka strādāju apdrošināšanas jomā, mani kopumā satrauc tas, kas notiek uz Latvijas ceļiem. Ceļu satiksmes nelaimes gadījumi, agresīvā braukšana, pārgalvīgums un pats sāpīgākais, ka bieži tajos cieš nevainīgi cilvēki. Aizvadītajā nedēļā pirmo reizi vienlaikus visā Eiropā, tostarp Latvijā, norisinājās ātruma kontroles maratons, kad 24 stundas Valsts policija intensīvi kontrolēja atļautā braukšanas ātruma ievērošanu. Latvijā ātruma kontroles maratona laikā lielākais ātrums, kas fiksēts kādam transportlīdzeklim, bija 162 kilometri stundā. Savukārt statistika liecina, ka šogad trijos mēnešos uz Latvijas ceļiem ievainojumus guvuši 814 satiksmes dalībnieki, bet dzīvību jau zaudējuši 39 cilvēki.
No Latvijas joprojām turpina aizbraukt cilvēki, tas skāris teju katru ģimeni, un nesaprotu, kāpēc nekas netiek darīts, lai to mainītu. Ja mums ir svarīgi veicināt dzimstību, tad ģimenes arī jāatbalsta. Ģimenes valsts pabalsts Latvijā, salīdzinot ar ārzemēm, ir niecīgs, tas ir vienai dienai, bet bērnam vajag nepārtraukti, vajadzību ir tik daudz! Varbūt mēs, latvieši, esam par daudz pieticīgi, lētticīgi, samierināmies un arvien domājam: kā ir, tā dzīvojam?
Sabiedrībā pagājušajā nedēļā turpinājās diskusija par nākamo Valsts prezidentu, apskatīju dažādas iedzīvotāju aptaujas par to, kuru personību mēs vēlētos redzēt šajā amatā. Man patlaban nav tāda cilvēka, kuru vēlētos redzēt Andra Bērziņa vietā, taču arī nevēlos, lai esošais prezidents šajā amatā ir nākamos četrus gadus. Manuprāt, prezidentam jābūt cilvēkam, kurš perfekti zina angļu valodu, lai varētu pārstāvēt valsti, viņam jābūt ar stāju un savu viedokli un noteikti vajadzētu būt vecumā ap 50 — 55, ne vairāk.
Pamazām daba mostas pēc ziemas, līdz ar to — cilvēki. Jau daudzus gadus atvēlu laiku ceļošanai, man ļoti patīk kalni, ūdens un daba, varu salīdzināt citu valstu dabas skaistumu ar Latviju. Pie mums ir ļoti skaisti, īpaši pavasarī, tāpēc novēlu ikvienam atrast laiku un iespēju brīvā brīdī apskatīt skaistākās Latvijas vietas.
