“Mans vectēvs bija ķiršu koks” ir itāliešu rakstnieces Andželas Naneti bērnu grāmata, kura uzrakstīta pirms 20 gadiem, un šogad “Jāņa Rozes apgāds” to izdevis latviešu valodā. Ilustrācijās zēns, kas jāj uz zoss, un arī no grāmatas apraksta šķiet, ka būs kaut kas no sērijas “Mazā Anduļa bērnības atmiņas”. Kāpēc grāmata ir vecāku žūrijas sarakstā? Ar nelielu skepses devu vēru grāmatas pirmās lappuses un ar asarām acīs, gaidot darba interviju, kavējos aizvērt grāmatas vāku. Nācās noslaucīt asaras un doties uz sarunu. Darbu es dabūju, taču par grāmatu tā arī tajā dienā recenziju neuzrakstīju, kaut zināju, ka vajag, jo tā ir viena no patiešām labākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu lasījusi.
Negribu atstāstīt sižetu, lai nesabojātu lasītprieku, taču noteikti varu uzteikt rakstnieces spēju ar pavisam vienkāršiem vārdiem, bez garām sinonīmu un epitetu rindām, iekļaujoties tikai 126 lappusēs, panākt dziļumu tekstā un vairākas reizes (vismaz man) likt noritēt asarām. Šķiet, rakstniece bijusi Andra Akmentiņa radošās rakstīšanas nodarbībās, kurās viņš māca izstāstīt stāstu četros vārdos.
Par ko grāmata? Par divām it kā nesavienojamām lietām — mīlestību un nāvi. Par to, ka tuvi cilvēki nenomirst, tikai kļūst par kaut ko citu — par zosi, ķiršu koku vai … Mājupceļā domāju, par ko gan kļuva mans vectēvs? Viņam ļoti patika sēņot. Varbūt sila baravika vai sviestene? Nē, vairāk par sēņošanu vectēvam patika makšķerēt. Varbūt viņš ir kāds līnis vai zelta karūsa, vai varbūt asaris? Bet varbūt viņš ir nesen pieklīdušais kaķis laukos, kuram īpaši negaršo zivis? Būtiski ir tas, ka vectēvi un vecmammas dzīvo arī pēc tam, kad nav vairs mums blakus.
Izcila grāmata, kura, iespējams, man tāda šķiet tikai tāpēc, ka atnāca pie manis īstajā laikā. Bet vai tā nav ar visām grāmatām? ◆
