Aizvadīta svētku nedēļa, un trijās brīvdienās bija laiks apdarīt saimniecības darbus, jo laukos darāmā nekad netrūkst. Darbavietā — Aizkraukles pagasta sākumskolā, kur jau astoņpadsmit gadu strādāju par saimniecības daļas vadītāju, aizvadītajā nedēļā darba bija tikpat daudz kā vienmēr, reizēm to pat nācās “nest” uz māju.
Svētku noskaņojums skolā virmoja visu iepriekšējo nedēļu, bērni gatavoja priekšnesumus, skolā notika Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltīti pasākumi. Ģimenē 18. novembri atzīmējām klusu — iededzām svecīti un televīzijā vērojām svētku pārraides un uguņošanu.
Aizkraukles pagasta sākumskolā manā pakļautībā ir astoņi darbinieki, esmu atbildīga par skolēnu ēdināšanu un pārējām saimnieciskajām lietām. Priecājos par to, ka pašvaldība šajā mācību gadā ir ļoti palīdzējusi — visiem skolas bērniem ir nodrošinātas bezmaksas pusdienas, jāmaksā tikai pirmsskolas bērnu vecākiem. Par pašvaldības piešķirto naudu — Ls 1,20 dienā — bērni ēd ne tikai kompleksās pusdienas, bet arī launagu.
Kopš šīgada 1. jūnija spēkā stājušies jaunie Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, ka skolās bērnu ēdināšanai vairs nedrīkst izmantot cīsiņus, kuros gaļas saturs ir mazāks par 75 procentiem. Ēdiena gatavošanā nedrīkst lietot arī kečupu un majonēzi, un daudzus citus pārtikas produktus, kas atzīti par neveselīgiem. No vienas puses, atbalstu šīs pārmaiņas, jo piekrītu, ka bērniem jāsaņem pilnvērtīgs, veselīgs un sabalansēts uzturs, taču ne šādā veidā. Skolā varam izveidot atļauto un aizliegto produktu sarakstu, bet kā ir mājās? Finansiālā situācija daudzās ģimenēs ir tāda, ka vecāki spiesti izvēlēties lētāko, nereti arī nekvalitatīvāko pārtiku. Vai kāds var apgalvot, ka bērni mājās neēd majonēzi, frī kartupeļus un cīsiņus? Man liekas, ka mūsu valdībai ir tendence “aizņemties” dažādus jaunumus no citām valstīm, īsti neizprotot, kā tas dzīvē darbosies pie mums. Viens no risinājumiem, manuprāt, būtu bijis šos produktus, piemēram, cīsiņus, vispār aizliegt ražot, ja jau tie ir tik slikti, tikai nezin kāpēc veikalu plauktos tie ir joprojām. Jāatzīst, mums šobrīd klājas diezgan grūti — bērni mājās nav radināti ēst dārzeņu salātus un veselīgus ēdienus, jāpaiet laikam, kamēr pieradīs.
Mūsu skola jau daudzus gadus iesaistās abās Eiropas Komisijas atbalstītajās programmās — “Skolas piens” un “Skolas auglis”. Uzskatu, ka šī iespēja būtu jāizmanto katrai skolai, bērni ir apmierināti un pieraduši, ka ik dienu dodam viņiem glāzi piena un trīs reizes nedēļā — augļus un dārzeņus.
Lasīju, ka Latvijas zemnieki aktīvi iesaistījušies protesta akcijā, lai pievērstu Briseles ierēdņu uzmanību nevienlīdzīgajai tiešmaksājumu situācijai, kādā ir Baltijas zemnieki. Atbalstu mūsu zemniekus un priecājos, ka beidzot arī latvieši uzdrošinās savu viedokli paust skaļi. Manai māsai ir zemnieku saimniecība, tāpēc zinu, cik grūti ir “savilkt galus”, cik smagi jāstrādā, lai kaut ko nopelnītu. Grūti spriest, vai protesta akcija kaut ko strauji mainīs, tomēr noteikti pievērsīs uzmanību. Plaši izvērsās arī citi protestētāji — Spānijā, Portugālē, Grieķijā un Itālijā pagājušajā nedēļā protesta akcijas un streiki pret taupības pasākumiem pārvērtās sadursmēs ar policiju un kautiņos. Latvieši gan tik agresīvas metodes savu tiesību aizstāvēšanai neizmanto, neesam tik temperamentīgi.
Aizvadītajā nedēļā Saeima pieņēma 2013. gada valsts budžetu. Parlamenta sēdē piedalījās arī daudz pašvaldības vadītāju. Protestējot pret katru Saeimas deputātu noraidītu priekšlikumu, skatītāju rindās sēdošie pašvaldību vadītāji cēlās kājās un pauda sašutumu trokšņojot. Tā kā viņi nereaģēja uz Saeimas priekšsēdētājas aizrādījumiem, Solvita Āboltiņa izmantoja savas tiesības un izsludināja sēdes pārtraukumu uz stundu.
Manuprāt, pašvaldību vadītāji uzvedās bērnišķīgi, jo skaidrs, ka Saeimas deputātu lēmumus šādā veidā tik un tā neietekmēs. Optimistiskākie solījumi saistīti ar demogrāfijas situācijas uzlabošanu valstī, par ko jau iepriekš koalīcijā bija panākta vienošanās. Nākamgad sola palielināt minimālo māmiņalgu, piešķirt finansējumus bērnudārzu rindu mazināšanai un brīvpusdienu nodrošināšanai arī 2. klases skolēniem. Šīs un daudzas citas ieceres jau sen bija jāatbalsta, jārod nauda to īstenošanai. Jācer, ka tas izdosies vismaz nākamgad, citādi arvien vairāk cilvēku pametīs Latviju.
Varbūt jaunā paaudze varēs kaut ko mainīt situācijā, kāda ir mūsu valstī? Lai gan — ja bērni redz tikai to, kā vecāki cīnās ar izmisumu un izdzīvošanu, kā viņos var ieaudzināt patriotismu un dzimtenes mīlestību? Vairs nenosodu tos, kuri aizbrauc, īpaši jauniešus. Ko viņiem darīt Latvijā? Pat ar augstskolas diplomu nevienam neesi vajadzīgs. Manuprāt, tas būtu jārisina valstiskā līmenī — jārada jaunas darba vietas, jālaiž savā vietā jauni cilvēki. Diskutē par to, ka valdība varētu piešķirt atgriešanās pabalstus tiem, kuri šobrīd dzīvo ārzemēs. Varbūt jāierosina piešķirt pabalstus tiem, kuri nav aizbraukuši, bet strādā un cīnās tepat Latvijā? Varbūt ir vērts mēģināt noturēt tās ģimenes, kuras te vēl ir, un gādāt par viņu labklājību?
Šobrīd ir gada tumšākais laiks, bet tuvojas pirmā advente, kas ikviena sirdī viesīs gaišumu un prātā labas domas.
