Uzminiet mīklu: “It kā ir un it kā nav!”. Nu tā taču mana Izabella. Viņas miesa ir mājās, bet dvēsele Vankūverā. Un šāda situācija ģimenē ir vienkārši nepanesama. Dienā viņa ir pusaizmigusi, bet naktīs mostas kā tāds sikspārnis.
Ja vēl klusi uzvestos, bet viņai mute kā laidara vārti. Kā viņa bļāva, kad četros no rīta mūsu brāļi Šici ieguva sudraba medaļas! Tā satrūkos, ka vairs nevarēju aizmigt. Es jau arī skatos pārraides no olimpiādes, bet normālā laikā. Kāpēc sevi jāmoka naktīs, ja otrā rītā ziņās visu pastāsta? Bet Izabellai viss jāredz pirmajai — it kā no viņas būtu atkarīgs rezultāts. Nudien, ja Vankūvera būtu tuvāk, nopirktu viņai biļeti, lai brauc un tur bļaustās. Vismaz divas nedēļas būtu miers mājās. Bet tagad tik nicinoši skatās uz mani un jūsmo par sportistiem televīzijas ekrānā. Lūk, tur esot īsti vīrieši!