Aizkraukles, Sērenes un Jaunjelgavas bibliotēkas apmeklētāji ir redzējuši maigos pasteļtoņos zīmētos ceriņus, tušā zīmētus melnbaltus darbus, papildinātus ar Imanta Ziedoņa rakstītām rindām. To autore ir Aija Arkliņa. Pirms diviem gadiem pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma atsākusi zīmēt, viņa saka: “Beidzot daru to, kas man patīk un liek būt harmonijā ar sevi, apkārtējo pasauli.”
Sevi ir jāveido
— Jums jau bijušas vairākas darbu izstādes. Vai zīmēt esat mācījusies?
— Jā, pabeidzu Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu. Tur nokļuvu nejauši. Klasesbiedrene Mākslas akadēmijā sāka apmeklēt sagatavošanas kursus, uzaicināja mani, lai nav jāiet vienai. Viņa arī ierosināja stāties “lietišķajos”. Iestājeksāmenu laikā saslimu, draudzene aiznesa manus dokumentus, uz eksāmeniem gāju ar augstu temperatūru. Un briesmīgākais bija tas, ka klasesbiedreni neuzņēma, bet es tiku.
— Kāpēc nestudējāt Mākslas akadēmijā?
— Spītības dēļ. Neviens kursabiedrs neticēja, ka es iešu uz Kandavu tehnikumā strādāt par mākslinieci — noformētāju, es par spīti — iešu! Pēc tam raudāju un nožēloju, bet savai spītībai pāri nevarēju tikt. Nākt atpakaļ un stāties akadēmijā neļāva pašlepnums. Bieži nācies pieņemt lēmumus, kas jānožēlo, kaut gan daļēji tā ir laba dzīves skola. Vispār jau viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tikai to var saprast caur lielām grūtībām. Tikai tad, kad nonāc bezdibenī un jākārpās laukā, jāpaskatās uz sevi — ja esi nekāds, tad par kaut ko ir jātop. Sevi ir jāveido.
— Bijāt citāda?
— Haotiska, neharmoniska. Iekšējais “es” prasīja ko citu, nevis tos mērķus, ko biju sev izvirzījusi. Cīnījos ar dzīvi. Ar bijušo vīru cēlām māju, mums bija lopi, un es ravēju bietes. Bet pat manas rokas pierāda, ka tas nav domāts man — tās ir par vāju, lai ravētu bietes un slauktu govis. Biju pieņēmusi, ka tā tam jābūt. Un, kad ar savu disharmoniju esi citiem līdz kaklam, viss sabrūk, tad sāc domāt.
Praktiskais dominē
— Kā no lietišķās mākslas var nonākt pie saimniekošanas laukos?
— Apprecējos ar praktisku cilvēku, automehāniķi. Kā jau padomjlaikā — viņu norīkoja no viena kolhoza uz otru, un tā mēs tikām līdz Sērenei. Tolaik galvenajiem speciālistiem būvēja mājas, mums arī piedāvāja. Līdz pusei uzbūvējām, un tad kolhozus likvidēja, māja palika pusratā. Kā lai to pabeidz? Mums vajag govis!
— Un kā ar mākslu?
— Gadu trīsdesmit neko nebiju darījusi. Nebija laika pat gribēt un sākt. Praktiskais vienmēr ņēmis virsroku pār emocijām. Jākonservē gurķi, ievārījumi jāvāra, vīrs jāsagaida mājās ar siltu ēdienu. Pirms diviem gadiem pēkšņi iegribējās nopirkt krāsas, papīru. Tāda iekšēja nepieciešamība. Savā profesijā atgriezos, kad strādāju “Daugavā”, kopā ar kolēģi veidojām etiķetēm dizainu, noformēju skatlogus. Tur varēju radoši izpausties. Vienulaik pirms svētkiem — Jāņiem, Ziemassvētkiem, Lieldienām — dekorēju arī Aizkraukles banku, “Nelsu”. Diezgan labi varēja nopelnīt. Interesanti bija dekorēt arī mazos veikaliņus. Katrā vietā jāsajūt, ko vajag.
Atmiņās ir noskaņa
— Vai jums ir mīļākā krāsa?
— Nē, kas notiks, ja dzīvē būs tikai kaut kas viens — vislabākais? Mīļākā krāsa, dziesma, filma, grāmata — tad jau visa dzīve apstātos. Vienmēr kaut ko atrodu, ieraugu. Kad bija saimniecība, nezināju, ka no mājas otrā stāva varu redzēt saulrietu. Es tiešām neredzēju. Kā teicienā — vienuviet stāvot, viens redz debesis, otrs peļķi. Bet tagad es katru vakaru varu skatīties, kā saule riet. Dieva gleznas ir vienreizējas. Biju ievērojusi, ka ziema ir skaista, bet pēdējos gados jo īpaši. Tas ir kolosāli — dziļš sniegs, piesnigušas pļavas, un nav nekā! Tikai koku stumbri.
— Un citu valstu ainavas?
— Arī ļoti patīk. Esmu vienkārši “slima” ar Itāliju. Kad ir slikts garastāvoklis, uzlieku labu itāliešu mūziku, man patīk skaļi, lai māja burtiski vibrē, aizveru acis un esmu tur. Svarīgi, kādi laika apstākļi, iebraucot svešā zemē — saule vai lietus. Jo atmiņās konkrētā vieta atgriežas ar noskaņu. Piemēram, Milāna man ir lietaina, bet arī ļoti skaista — laipoju starp peļķēm. Vai Antibes Franču Rivjērā — agra rīta stunda, miglaina jūra, horizonta nav…
— Uz kurieni vēlētos aizbraukt?
— Ļoti gribētu atkal aizbraukt uz Pēterburgu, izjust ziemeļniecisko skarbumu. Varbūt pils ar cakainām rokoko un baroka stila mežģīnēm izskatās romantiska, tomēr vēsture ir asiņaina. Pēterburgā skolas laikā mēnesi biju praksē. Tas bija vasarā, klīdām vakaros pa pilsētu, baltās naktis, tilti, upe — tas viss radīja īpašu noskaņu.
— Esat bijusi arī Krievijas ziemeļos?
— Sibīrija nevilina. Man vajadzīgs komforts. Odi un teltis nav domāti man. Labāk patīk tā — “pa smuko”.
Aiz priekškara
debesis
— Cenšaties lietas plānot vai ļaujaties dienas ritumam?
— Cilvēks domā, ka viņš plāno, bet patiesībā tā nav. Ir cits plānotājs, un dažreiz viņa un mūsu plāns sakrīt. Esmu kristiete. Dzīve ir liela istaba, un nāve ir priekškars. Cilvēkam jāspēj dzīvot tā, lai vienmēr ir interese palūkoties, kas ir aiz šī priekškara, bet es zinu: tur ir debesis, un svarīgi, kāda es nonākšu aiz šīs robežas. Tur arī būs patiesais novērtējums. Kad sakārto sevi, kļūsti patīkamāks un noderīgāks citiem. Elle — tas ir īsts dvēseles diskomforts, kad nevari sadzirdēt un esi sevi pazaudējis. Sevi jādziedē un jāsakārto. Sakārtošana ir grūta — caur grāmatām, Bībeli, mūziku. Katram ir citādi. Ja cilvēks dara ko radošu, zūd viss apkārtējais, laiks — tas ļoti dziedē. Tas varbūt ir dievišķais, ko mūsos ieliek, un tad rodas māksla, dzeja, mūzika.
— Kas ir noteicošais — talants vai gribasspēks?
— Katram Dievs iedod talantu, bet ko mēs ar to darām? Nevar mākslīgi radīt labas un ģeniālas lietas. Katrai tautai ir savs talants, mentalitātes dzīsliņa. Piemēram, ebrejiem ir izteikts baņķieru talants. Bet mums, latviešiem, nedzimst ekonomisti un baņķieri. Latvieši var skaisti dziedāt, mēs esam tādas pasmalkas dvēseles. Labās balsis un citi talanti pasaulē prezentē mūsu tautu. Dzīves gudrību un inteliģenci augstskolā neiemāca. Ulmaņa laika zemnieki taču augstās skolās nebija mācījušies. Bērnus skoloja, bet paši palika zemnieki. Tomēr viņos bija inteliģence un dzīves, dabas, vides izpratne.
Mūžs kā romāns
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Esmu no Dignājas. Dzīvojām laukos, pudurītī bija kādas piecas mājas.
— Kā jūs nokļuvāt Rīgā?
— Mātes pirmais vīrs, manas vecākās māsas tēvs, tika iesaukts vācu armijā un, karam beidzoties, krita amerikāņu gūstā. Māte domāja, ka miris. Pa to laiku māte apprecējās ar manu tēvu. Kad atgriezās viņas pirmais vīrs, izšķīrās, un mēs kopā pārcēlāmies uz Rīgu. Viņu dzīve bija kā romāns. Manai pusmāsai bija trīs mēneši, kad tēvs aizgāja armijā, nākamajā reizē, kad viņi satikās — 22 gadi, un tas bija viņas kāzās. Es biju lauku meitene, bet te — atbrauc audžutēvs no Amerikas, pārceļamies uz galvaspilsētu, kādu laiku dzīvojam viesnīcā “Rīga”. Audžutēvs pirms diviem gadiem nomira. Palīdzēja uzcelt šo māju, viņš ļoti daudz man ir palīdzējis.
— Vai jums ir bērni?
— Dēls Mārtiņš. Viņš strādā starptautiskā kuģniecības kompānijā, ir menedžeris. Mazbērnus nevaru sagaidīt, kaut ļoti gaidu. Bet viss jau notiks tad, kad tam būs jānotiek.
Mantkārība rada
dvēseles krīzi
— Jums ir ļoti skaists un sakopts dārzs.
— Uz zemeslodes ir tik daudz cilvēku. Viens dzīvo simtstāvu mājā, četrās sienās, tādā mazā būrītī, otrs kleķa būdiņā. Nav ne zemes, nekā. Bet man ir seši hektāri! Dievs to ir devis, un tas būtu briesmīgi, ja es tagad to aizlaistu! Ja katrs tā domātu — būtu īsta paradīze.
— Kā jūs atpūšaties?
— Māsīca ieveda mani draugu kompānijā — esam viena vecuma dažādu profesiju cilvēki. Katru mēnesi cenšamies aizbraukt ciemos pie kāda. Pērn bijām Šveicē, aizpagājušajā nedēļā bijām Igaunijas ziemeļos. “Busiņā” ar dziesmām dodamies ceļā. Viens no otra varam kaut ko paņemt.
— Vai vēl kaut ko darāt radoši?
— Rakstu tādu kā dzimtas vēsturi, hroniku. Par savu bērnību, saviem “Straumēniem”. Veidoju dzimtas koku. Radu rakstos pa tēva līniju tiku līdz 1760. gadam.
— Kas jūs visvairāk satrauc?
— Bieži domāju — kā tas ir, ka pēdējo simt gadu laikā ar straujo attīstību, vēlmi dzīvot labākos apstākļos esam akmeņogles, naftu izlietojuši, zelts ir izsijāts… Skumdina tas, ko cilvēks zemeslodei ir nodarījis. Bet kaut kad tas viss atspēlēsies, mantkārība rada dvēseles krīzi. “Visu dzīvi jāiet atvērtām acīm,” kādā intervijā teicis aktieris Andrejs Žagars. Jāprot saskatīt un novērtēt. Redzēšana noved līdz saprašanai. Bagātina tas, kas ir sirdī — ko jūti, redzi, dzirdi. Svarīgi ir nevis van Gogs pie sienas, bet būtiski to izprast. Nevajag, lai man pieder, bet izjust vērtību sevī. Saule, jūra, daba nevienam nepieder, bet prieku un labas izjūtas rada katram. Tā var izgaršot dzīvi.
