Dienu pirms atkārtotā konkursa beigām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka amatam savu kandidatūru pieteicis Armands Stendzenieks.
Dienu pirms atkārtotā konkursa beigām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka amatam savu kandidatūru pieteicis Armands Stendzenieks. Liela mēroga krāpšanā apsūdzētais, jau četrus gadus apcietinājumā pavadījušais neveiksmīgais biznesmenis uzskata, ka pilnībā atbilst visām biroja vadītāja prasībām. Arī par tiesātu Stendzenieks sevi neuzskata, jo Kurzemes apgabaltiesā viņam piespriestais piecu gadu un triju mēnešu cietumsods vēl nav stājies spēkā. Viņa advokāts iesniedzis apelācijas sūdzību, tādu gatavo arī pats apsūdzētais. Ar veselajam saprātam absurdo rīcību Stendzenieks kārtējo reizi iecirtis pliķi Latvijas likumdošanai. Viņš atklāti ņirgājās par mūsu valsts likumiem jau tad, kad paziņoja par savas partijas veidošanu un piedalīšanos rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. No partijas dibināšanas nekas gan nesanāca, tāpēc Stendzenieks nolēma politiķa karjeru atlikt vēlākam laikam. Taču miera viņam vienalga nav — nu cierē uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietu. Ko viņam padarīt? Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums stājās spēkā 1. maijā, bet birojs joprojām darbu nav sācis. Ja jau valdība divus mēnešus nespēj izvēlēties piemērotu vadītāju, kādēļ lai par tādu nepieteiktos pat tāda bēdīgi slavena persona?
Paši biroja dibinātāji vien vainīgi. Jau sākumā, vēl tikai lemjot par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveidi, vajadzēja strikti izvirzīt dzelžainas prasības biroja priekšnieka amata kandidātam. Vajadzēja arī noteikt, kā, kas un kādus kandidātus drīkst izvirzīt šim svarīgajam amatam. Tad, iespējams, varētu izvairīties gan no atkārtota konkursa, gan Stendzenieka vēlmes vadīt iestādi, kurai tieši jāapkaro tādi kā viņš.
Diemžēl mūsu valstī nozīmīgiem amatiem konkursu bieži vien izsludina slepus un prasības ir kā dakšām ūdenī rakstītas, lai postenī tiktu pašu izvirzīta uzticamības persona. Tā vien šķiet, ka negodīgi valdības darboņi baidās iecelt amatā godīgus un strādīgus vīrus — lai vēlāk nav jānožēlo, jo neba nu pašu sirdsapziņa ir tīra.
Gadījums ar Stendzenieku kārtējo reizi pierāda, ka brīvajā un demokrātiskajā Latvijā esam tik demokrātiski, ka ikviens var atļauties piesmiet ne tikai valsti, bet arī uzspļaut sabiedrības morālei un ētikai. Vēl tikai vajadzētu Haritonovu ieteikt par iekšlietu ministru vai Rubiku par Valsts prezidentu.