Aizvadītajā nedēļā strādāju Staburaga pusē ceļa būves uzraudzības darbos. Bija diezgan slapjš, dubļi “līdz acīm”. Ceļu būv-nieki cer uz sausāku laiku, taču rudenī bieži līst. Tuvojas ziema un aukstums, kad sasals zeme, ceļa būvniekiem sāksies “garās brīvdienas”. Pagājušajā nedēļā, norokot veco grunti un ceļa malas, ekskavators izraka artilērijas lādiņu. Tas te bija “aizkavējies” no Otrā pasaules kara laikiem. Objektā vairākās vietās tika atrastas arī patronu čaulītes no Pirmā pasaules kara.
Strādājot iznāk samērā daudz braukt ar automašīnu, un esmu ievērojis, ka pēdējā laikā “stopētāju” kļuvis vairāk. Tas arī liecina par reālo situāciju valstī — cilvēkiem dažkārt pat nav naudas, par ko nopirkt biļeti. Pirms kāda laika vedu vienu stopētāju. Jauns puisis kājām gāja no Rīgas līdz Gulbenei. Rīgā viņam nebija izmaksāta alga, teica — braukšot uz Angliju pie brāļa. Vienu nakti bija pavadījis Skrīveru dendrārijā, un kājām jau bija nogājis gandrīz 80 kilometru. Nu, nav normāli, ja no Gulbenes jābrauc strādāt uz Rīgu un naudas ir tikai tik daudz, lai var paēst un samaksāt rēķinus.
Cilvēkus, kuri izlemj no Latvijas aizbraukt, nenosodu. Pagājušajā nedēļā televīzijā skatījos raidījumu par to. Kā latvieši dzīvo — ir arī tur gan bagāti, gan nabagi, viss atkarīgs no veiksmes un pašu uzņēmības. Latviešiem kā strādniekiem ārzemēs ir laba reputācija. Arī daudzi virsnieki no Latvijas armijas dodas projām, viņiem piedāvā darbu ārzemēs.
To ka valdība cenšas ekonomēt, izjūt arī ceļu būvē. Piešķirta Eiropas nauda, ir arī pašu finansējums, tomēr ar to nepietiek. Piemēram, jaunajam Seces ceļam asfalts uzliets tikai divās kārtās. Pēc diviem vai trijiem gadiem klāšot trešo kārtu. Bet maz ticams, ka tā notiks. Ceļa segums nekalpos ilgi, un bedres var rasties pat tuvākajos gados. Ekonomēt mums tagad vajag, bet ir jomas, kur to neuzskata par vajadzīgu. Domāju, ka deputātiem un ministriem, kurus neievēlēja 10. Saeimā, nevajadzētu izmaksāt tādus atlaišanas pabalstus. Saprotu, ja pirms termiņa atlaiž, bet termiņam beidzoties? Summas ir nesamērīgi lielas, un kāpēc parastam cilvēkam, kad darba līgums beidzas, neizmaksā tādu naudu? Bet Saeimā gan, tur groza likumu, kā vajag.
Svētdien pēc konsultācijām ar starptautiskajiem aizdevējiem — Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju — premjera Valda Dombrovska vadītā sarunu grupa panāca vienošanos par nākamā gada valsts budžeta konsolidācijas apjomu — 280 miljoniem latu.
Ievēlētajām partijām, kas darbojas pozīcijā, ir daudz lielāka atbildība nekā iepriekšējos gados. Ja valdība nespēs uzlabot situāciju, tad iespējams kas līdzīgs janvāra notikumiem. Mēs, latvieši, esam pacietīgi, bet vienreiz vadzis var lūzt.
Visos Latvijas medijos aizvadītajā nedēļā runāja un rakstīja par jauno ārlietu ministru Ģirtu Valdi Kristovski. Saeimas opozīcijā esošo apvienību “Par labu Latviju” un “Saskaņas centrs” deputāti iesniedza Kristovska demisijas pieprasījumu tikai dienu pēc valdības apstiprināšanas. Opozīcijas politiķi norādīja, ka Kristovskis paužot demokrātiskā sabiedrībā nepieņemamus rasistiskus uzskatus, kas konstatēti gadu vecā sarakstē ar trimdas latvieti ārstu Aivaru Sluci. Opozīcija “rok” zem valdošās koalīcijas, bet valstij un tautai no tā nekāda labuma. Pirms vēlēšanām solīja, ko tik darīs, lai valsts zeltu un plauktu, bet, tiklīdz tikuši valdībā, sāk īstenot savas politiskās ambīcijas. Pieraduši vienmēr panākt savu un, tiklīdz kaut kas nav pa prātam, dara visu iespējamo, lai varētu kaut ko sagandēt. Domāju, ka Kristovska kunga teiktais vienkārši izņemts no konteksta un no tā radīta šī negatīvā sensācija. Diemžēl daudzi cilvēki neiedziļinās lietas būtībā. Šis opozīcijas uzbrukums noteikti nebūs pēdējais.
Pagājušajā nedēļā atzīmējām Lāčplēša dienu. Uzvaru cīņā pret Bermonta karaspēku latviešiem nodrošināja gan veiksme, gan patriotisms. Toreiz bija, par ko cīnīties un ko aizstāvēt. Latviešus pasaulē atzīst par labiem karotājiem. Gan tolaik, gan arī tagad. Vācieši nebija ņēmuši vērā, ka “bauru tauta” spēs izcīnīt uzvaru. Lai gan daudzi cilvēki ir vīlušies, patriotisms mūsos vēl ir saglabājies. Un valsts jau nav tikai kontūra kartē. Ja Latvija būtu “lielākās ziepēs”, daļa cilvēku tomēr kaut ko mēģinātu darīt, viņiem nebūtu vienalga. Aizstāvētu savu zemi, māju, ģimeni, ne jau Saeimu.
Internetā kādā portālā pamanīju jautājumu: vai uzskati, ka Latvija šinī gadsimtā varētu tikt okupēta? Bet nekad tā nav bijis, ka Latvija viena gadsimta laikā nav bijusi okupēta! Skaties jebkuru gadsimtu — vienmēr Latviju kāds iekārojis, vienmēr mums bijis jācīnās par savas valsts neatkarību. No vienas savienības tikām vaļā, tagad esam otrā. Valdība pakļāvās ārējam spiedienam, likvidēja fermas, ražošanu, rūpniecību. It kā esam neatkarīga valsts, bet rīcībā esam atkarīgi.
Sestdienā un svētdienā strādāju, bet parasti nedēļas nogales veltu savam vaļaspriekam — mežā meklējam kritušo karavīru mirstīgās atliekas. Aizpagājušajā nedēļā pārbaudījām mežu Meņģeles pusē, izrakām vairākus spridzekļus, būs darbs sapieriem.
