Viena no galvenajām Latvijas bagātībām ir mežs. Diemžēl amatpersonas domā lielākoties par to, kā no valsts meža iegūt pēc iespējas lielāku peļņu, neņemot vērā, ka Valsts meža dienests, kura darbinieki uzrauga mežu, gandrīz izputējis.
Viena no galvenajām Latvijas bagātībām ir mežs. Diemžēl amatpersonas domā lielākoties par to, kā no valsts meža iegūt pēc iespējas lielāku peļņu, neņemot vērā, ka Valsts meža dienests, kura darbinieki uzrauga mežu, gandrīz izputējis. Sākušās diskusijas par iespējamo Valsts meža dienesta reorganizāciju. “Staburags” sarunājas ar Aizkraukles virsmežniecības virsmežzini Ilmāru Gūtmani.
Bažām nav pamata
— Vai gaidāma Valsts meža dienesta reorganizācija?
— Šādām bažām nav pamata, lai gan vairākos preses izdevumos publicēta informācija par reorganizācijas plāniem un pat minēti konkrēti datumi. Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Oto Žvagiņš lūdza rajonu virsmežniecību virsmežziņus iesniegt priekšlikumus Valsts meža dienesta turpmākajai darbībai, kā izdzīvot, ņemot vērā nepārtraukto cenu pieaugumu un zinot, ka 2005. gada valsts budžeta projektā finansējums Valsts meža dienesta vajadzībām palicis iepriekšējā gada līmenī. Strādājot šādos apstākļos, Valsts meža dienests gandrīz jau nonācis līdz izputēšanai.
Pēta iespējamos variantus
— Kādus risinājumus piedāvā virsmežziņi?
— Virsmežziņi iesaka apvienot klientu apkalpošanas centrus — mežniecības, likvidējot daļu administratīvo ēku, kuru uzturēšanai jātērē prāvi līdzekļi. Bija priekšlikums aprēķināt noslogojumu un iespējamās darbinieku skaita izmaiņas, lai spētu nodrošināt pašreiz dienestam noteikto funkciju izpildi. Šos priekšlikumus apkopoja Latvijas virsmežziņu sanāksmē un izveidoja piecas darba grupas, kurām katrai bija jāizstrādā savs izdzīvošanas modelis. Piedāvātie Valsts meža dienesta reorganizācijas modeļi paredzēja gan mežniecību, gan virsmežniecību apvienošanu, arī darbinieku skaita samazināšanu. Tomēr, pētot šos modeļus, nebija pat runas par reālu Valsts meža dienesta reorganizāciju. Veicām dažādus aprēķinus, kuri apzinātu, ko var ietaupīt, iegūt un zaudēt, samazinot ēku vai darbinieku skaitu.
Jāsamazina priekšnieku skaits
— Kāds modelis būtu ekonomiski visizdevīgākais?
— Tas, kurš paredz apvienot virsmežniecību administrāciju, atstājot vienu virsmežzini un apmēram vienas virsmežniecības centra darbinieku skaitu diviem, trijiem rajoniem, jo tieši šis administratīvais posms rada vislielākos izdevumus. Šis modelis paredz samazināt priekšnieku skaitu, atstājot vairāk padoto — mežsargu. Sākās dažādas intrigas, vairāki Valsts meža dienesta darbinieki projektu uztvēra kā realitāti un meklēja palīdzību presē, televīzijā, valdībā un Saeimā. Radās publikācijas presē, kurās minēti konkrēti reorganizācijas datumi, samazināmo mežsargu skaits, iespējamās darbinieku algas. Sākoties šim skandālam, virsmežziņu grupas darbu pārtrauca un aprēķinus nepabeidza. Kārtējā virsmežziņu sanāksmē 12. novembrī nolēma no jauna veidot vienu darba grupu, kura izstrādās priekšlikumus turpmākajai Valsts meža dienesta darbībai.
— Vai Valsts meža dienesta reorganizācija vispār ir nepieciešama?
— Jebkura reforma, kura paredz samazināt darbinieku skaitu, nav vēlama. Taču krasas izmaiņas Valsts meža dienesta darbā nepieciešamas. Lai pienācīgi veiktu savas funkcijas, dienestam būtu vajadzīgs divreiz lielāks finansējums, nekā tas ir pašlaik. Par to jādomā valdībai. Pretējā gadījumā patiešām vajadzēs samazināt darbinieku skaitu.
Ēkas izmanto nelietderīgi
— Daļa mežniecību ēku ir ļoti lielas. Vai tās apsaimniekot ir viegli?
— Daļa mežniecību ēku saglabājušās no laikiem, kad mežniecībām bija citādas funkcijas nekā pašlaik, bija ļoti daudz darbinieku. Lielākajām ēkām vajadzīgi vairāki kurinātāji, gadā jātērē pāri par 100 kubikmetriem malkas, jāremontē. Mežniecībā strādā vidēji seši cilvēki, kuri izmanto ne vairāk kā divas telpas. Šīs ēkas būtu jāatbrīvo, vajadzīgās telpas īrējot, piemēram, no pašvaldības. Dažreiz vienas mežniecības administrācijas ēka ir tikai dažu kilometru attālumā no otras. Arī šādā gadījumā, abas mežniecības izvietojot vienā ēkā, varētu ietaupīt.
Trūkst mežsargu
— Kāda situācija ir Aizkraukles virsmežniecībā?
— Vissliktākie apstākļi ir mežsargiem. Vienam mežsargam jānodrošina meža uzraudzība un kontrole vidēji 4500 hektāru platībā. Mēnesī varam piešķirt tikai 50 litru degvielas, un to var iztērēt piecās dienās. Pieaugot degvielas cenai, šis daudzums vēl vairāk samazināsies. Arī transportu mežsargiem nevaram nodrošināt, nav naudas, lai samaksātu kompensāciju par personīgo automašīnu izmantošanu. Mežsargu alga, ņemt vērā pienākumu apjomu, ir simboliska — 124 lati mēnesī pēc nodokļu nomaksas. Par šo naudu ne tikai jāuztur ģimene, jāskolo bērni, bet arī jālabo automašīna, kura salūzusi, braucot pa meža ceļiem. Tāpēc darbinieki nepārtraukti aiziet — cilvēki atrod citu, labāk apmaksātu darbu.
Aizkraukles virsmežniecība ir 35 mežsargu štata vietas — puse no kopējā darbinieku skaita. Jau tagad ir dažas brīvas mežsargu vietas, vairāki ir pirmspensijas vecumā. Pēc dažiem gadiem būs jāatbrīvo no darba tie mežsargi, kuriem nav augstākās izglītības (trešdaļa no pašlaik strādājošo mežsargu skaita). Jaunieši šo profesiju vairs neizvēlas. Šogad Lauksaimniecības universitātē mežkopības specialitāšu studentu grupas palika nenokomplektētas.
Pat bez reformām jau drīzumā mežsargu skaits samazināsies uz pusi.
— Vai bija nepieciešams saasināt problēmas Valsts meža dienestā?
— Noteikti. Slikti, ka darbs pie iespējamajiem izmaiņu modeļiem palika nepabeigts. Savukārt labi, ka sabiedrība vairāk uzzināja par problēmām Valsts meža dienesta darbā. Cerams, mūsu prasības ņems vērā, veidojot nākamā gada budžeta projektu.
