Organizācija “Glābiet bērnus!” katru gadu veido tā saukto “Māmiņu indeksu”, nosakot valstis, kurās mātēm un bērniem ir vislabākā un vissliktākā dzīve. Nezinu gan, kā īsti un pēc kādiem kritērijiem tas tiek darīts, taču, cerams, visām valstīm tos piemēro vienādus. No 43 attīstītākajām pasaules valstīm mātēm vislabākā dzīve ir Skandināvijas valstīs — Norvēģijā, Islandē un Zviedrijā. Un tas nav pārsteigums. Nedaudz neticami šķiet, ka ceturto vietu topa desmitniekā ieguvusi Jaunzēlande. Devītajā un desmitajā vietā ir valstis, kurās ļoti liela ir Latvijas viesstrādnieku diaspora — Īrija un Anglija. No Baltijas valstīm māmiņām vislabākā dzīve, protams, ir Igaunijā (17. vieta), arī Lietuvā (23.). Bet Latvija ierindota tikai 32. vietā… “Māmiņu indeksa” saraksta beigās ir Sahāras reģiona Āfrikas valstis, pēdējā vietā — Nigēra. Septiņās no pēdējām saraksta valstīm sliktos dzīves apstākļus vēl pastiprina pārtikas krīze. Indeksa veidotāji apgalvo, ka desmit pēdējās valstīs katra sieviete vismaz reizi mūžā piedzīvos bērna zaudējumu. Atšķirības starp valstīm saraksta augšgalā un beigās esot šokējošas, tomēr bērni tur dzimst.
Daudz neatšķiras arī bērnu dzīves labklājības indekss. No 165 pasaules valstīm pirmo vietu ieguvusi Islande, pēdējo — atkal Nigēra. Igaunija šajā vērtējumā ieņem pat augsto 10. vietu, Lietuva — 28., bet Latvija — tikai 34. vietu.
Šādi labāko un sliktāko valstu topi un indeksi, protams, nenosaka to, vai māmiņām dzīvot Latvijā vai, piemēram, Islandē un dzemdēt vai nelaist pasaulē bērnu. Un tomēr. Lai kā sievietei gribētos sevi apliecināt kā māti un veikt tikai viņai šajā saulē lemto pienākumu, domājoši vecāki apsvērs, pirms spers šo atbildīgo soli. Bērns ir radības kronis, katras sievietes dzīvības došanas vēlmju piepildījums un dzimtas turpināšanas garants, taču viņš ir arī konkrētas valsts nākamās sabiedrības loceklis un paaudžu atražotājs, par kuru jāgādā ne tikai vecākiem, bet arī valstij.
Kādreiz derētu veikt līdzīgu “Māmiņu indeksu” arī Latvijā — pa novadiem vai pilsētām. Esmu pārliecināta, ka Rīgā un Ventspilī tas noteikti būtu vairākkārt augstāks nekā, piemēram, mūsu novadu nomalēs vai Latgalē. Kāds dzīves līmenis, tāda māmiņu un bērnu labklājība. Ļoti gribētos, lai valsts vadītāji par to domātu ne tikai 8. martā, Mātes dienā, Starptautiskajā ģimenes dienā, kas būs 15. maijā, un Bērnu aizsardzības dienā 1. jūnijā. Bērni dzims tad, ja viņus gaidīs — visi, ne tikai konkrēta ģimene.
Svētdien, Mātes dienā, atcerēsimies savas dzīvības devējas. Apsveiksim, ja vēl ir lemta laime viņas satikt, aiznesīsim ziedu sveicienu arī tām, kuru vairs nav mūsu vidū. Bijis grūti vai viegli, bet pasauli esam ieraudzījuši, tikai pateicoties viņām. Paldies jums visām! Arī tām, kuras par mātēm vēl tikai kļūs.
