Aizvadītā nedēļa sākās ar Lieldienām un beidzās ar Lielo talku. Tā bija īsāka, bet līdz ar to arī darbīgāka. Pēc garākām brīvdienām vajadzēja pagūt padarīt vairāk un arī sestdien pastrādāt, lai kaut vizuāli Latvija kļūtu pievilcīgāka un tīrāka.
Mūsu uzņēmums nodarbojas ar lietotu automašīnu un rezerves daļu tirdzniecību. Tāpat kā visi, arī mēs izjūtam ekonomikas lepjupslīdi. Ja salīdzina automašīnu rezerves daļu tirdzniecības apgrozījumu pirms gada un tagad, var teikt, ka gada laikā tas ir krasi samazinājies. Pēdējās nedēļās tas gan ir nedaudz audzis. Tas tomēr nav skaidrojams ar to, ka būtu uzlabojies iedzīvotāju labklājības līmenis, bet gan ar to, ka nu samazinājušies komunālie maksājumi. Paliek siltāks, un tos teju simts latu, ko maksājām par apkuri, tagad varam izlietot citur, arī lai sakārtotu automašīnu. Autotirdzniecību pašlaik var salīdzināt ar nekustamā īpašuma tirdzniecību. Šis process ir apstājies, jo cilvēki, protams, vispirms pirks pārtiku un maksās par mājokli, nevis brauks ar mašīnām. Tas, ka ekonomikas kritums būs, bija jāparedz, jo nevar būt tā, ka ienākumi tikai aug. Nevar būt tā, ka tērējam pa labi un pa kreisi un nekas nemainās. Valsts ir kā liels uzņēmums. Tas ir jāvada, nevis tikai jāpārvalda, īpaši neiedziļinoties, kas un kā notiek. Vai tas, ka tagad nauda jāaizņemas no starptautiskajām institūcijām, nav šī uzņēmuma, kuru sauc “valsts”, vadītāju nolaidība? Ņemot vērā, ar kādiem noteikumiem šo naudu aizdod, tas ir pazemojoši. Mums izvirza dažādus noteikumus, un, ja mēs tos nepildīsim, tad neko nedabūsim. Bet pašlaik notiekošā sekas jau izjutīsim ne tikai mēs, bet arī nākamās paaudzes. Pagājušajā nedēļā Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banka nopirka 25% “Parex bankas” akciju, tiesa, piedaloties Parex kapitālā, ERAB ne ar ko neriskēs, jo valdība piekritusi tās nosacījumam pilnībā galvot ERAB ieguldījumu. Šāda nostāja liecina, ka neviena starptautiskā organizācija Latvijā ar labdarību nenodarbosies, jo visas ir ieinteresētas pelnīt. Labs valsts pārvaldes “brīnumdarbu” piemērs ir “Latvijas dzelzceļš”. Pirms kāda laika šis valsts uzņēmums izīrēja tam piederošu ēku kādai SIA, un šī SIA pēc tam to pašu ēku izīrēja Valsts policijai. Labs bizness. Valsts kontroles darbības rezultātā šādi amatvīru “brīnumdarbi” atklājas aizvien biežāk. Kaut vai, publiskotā informācija par mūsu “zelta tiltu” — domāju, ka par naudas izšķērdēšanu neviens netiks sodīts, bet pozitīvi ir tas, ka tauta zinās savus “varoņus”. Kaut gan kontrolēt jau vajadzēja pirms, nevis pēc tam kad viss ir noticis.Tagad cenšas samazināt valsts izdevumus, kuri faktiski visus divdesmit neatkarības gadus nav kontrolēti. Un samazinās uz kā rēķina? Uz sīko ierēdņu rēķina. Ja paskatās, kādi gada laikā bijuši ienākumi ierēdņiem un augstām amatpersonām, kuri ieņēmuši vadošos amatus padomēs un pārvaldēs, tad šo algu samazinājumu īpaši ievērot nevar. Kā rāda amatpersonu ienākumu deklarācijas, šo “darboņu” ienākumi bijuši desmitos un pat simtos tūkstošu latu. Vai tā ir normāla situācija, ka Latvijas Bankas vadītājs saņem lielāku algu nekā Amerikas galvenais baņķieris? “Latvijas pasta” ģenerāldirektoram samazina algu no pieceim, sešiem tūkstošiem līdz trim tūkstošiem latu. Viņš jūtas aizvainots un iesniedz atlūgumu. Ja trīs tūkstošu mēnesī nepietiek, tad ko lai saka pensionāri un tie ierēdņi, kuriem algas samazinātas teju līdz minimumam?Zaudētāji ir tikai mazie “gariņi”. Vai šāda algu samazināšanas politika dos kādu labumu? Ienākumi sarūk, apgrozījums samazinās, nodokļu apjoms arī, un valsts neko neiegūst. Tie, kuri tiek atbrīvoti no darba vai algu samazinājuma dēļ ir spiesti darbu pamest, dosies uz Nodarbinātības valsts aģentūru, un valsts viņiem maksās bezdarbnieka pabalstu un organizēs kursus, par ko atkal jāmaksā. Kāda te ekonomija? Vēl viena Latvijas dīvainība. Ja no amata atkāpjas ministrs, viņam izmaksā kompensāciju, ja no darba aiziet strādnieks, viņš bieži vien nekādu kompensāciju nesaņem. Valdība krīt, visi ministri saņem kompensāciju, bet jautājums ir — par ko? Patiesībā viņi ir slikti darījuši darbu un nu ir atlaisti. Par ko tad kompensācija?Šāda valsts politika izraisa noziedzības līmeņa pieaugumu. Aizvien biežāk dzirdam par slepkavībām. Nupat Jūrmalā atkal nošauts kāds “uzņēmējs”, kurš saistīts ar noziedzīgiem grupējumiem. Šādas slepkavības notiek un notiks, bet realitāte valstī ir arī tā, ka aizvien biežāk likumus pārkāpj cilvēki, kuri pirms tam nav bijuši policijas redzeslokā. Nespējot atmaksāt kredītus, cilvēki izmanto visas iespējas, arī nelikumīgas. Protams, šāda rīcība nav attaisnojama, bet valstij ir jādomā, kā palīdzēt tiem, kas nonākuši grūtībās.Bankas it kā uzsver, ka palīdz saviem klientiem. Tomēr realitāte ir cita. Jā, bankas turpina dot hipotekāros kredītus mājokļu iegādei, bet tikai tiem mājokļiem, kurus tās jau ir atsavinājušas vai gatavojas to darīt. Vairs nevar aiziet uz banku un teikt: es gribu pirkt šo dzīvokli, tagad banka norāda, kurš dzīvoklis jums jāpērk. Pagājušajā nedēļā publiskajā telpā nonāca statistika, ka 2008. gadā pastāvīgi dzīvot ārvalstīs aizbraukuši vairāk par sešiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, tas ir divtik vairāk nekā 2007. gadā. Nav jau arī tur nekādu “zelta kalnu”, bet cilvēki meklē izeju, arī pametot valsti, kura viņiem nepalīdz. Tas, ka visu laiku tiek skandināts par krīzi valstī, arī iedzīvotājus negatīvi ietekmē. Neviens no politiķiem nevar norādīt, kāda ir vai būs izeja. Tas rada nedrošības un nestabilitātes izjūtu, kas jebkuram cilvēkam ir nepieciešama. Cerams, kaut kas pozitīvi mainīsies, un solījumus, kurus pirms vēlēšanām jau sāk bārstīt potenciālie pašvaldību un Eiropas Parlamenta deputāti, realizēs arī dzīvē.
