Veselības aprūpes sistēma Latvijā attīstās un pārveidojas no viena streika līdz otram. Kamēr viss ir klusi un mierīgi, dzīve rit savu gaitu, iedzīvotāji ārstējas, kā var, vai pacieš sāpes, ja naudas veselības uzlabošanai nav.
Veselības aprūpes sistēma Latvijā attīstās un pārveidojas no viena streika līdz otram. Kamēr viss ir klusi un mierīgi, dzīve rit savu gaitu, iedzīvotāji ārstējas, kā var, vai pacieš sāpes, ja naudas veselības uzlabošanai nav.
Pagājušajā nedēļā algu pielikumu un īsākas darba stundas pieprasīja Rīgas slimnīcu anesteziologi. Darbs smags un atbildīgs, bet samaksa neatbilstoša. Nav šaubu — ārstiem un medicīnas māsām vajadzīgas lielākas algas, taču ne no iedzīvotāju pustukšās kabatas. Bet tieši to iecerējuši valsts veselības aprūpes vadītāji: ja palielinātu pacientu iemaksas un samazinātu valsts apmaksāto pakalpojumu daļu, veselības aprūpes budžets nākamgad papildus iegūtu 16 miljonu latu.
Šobrīd par speciālista apmeklējumu ar ģimenes ārsta nosūtījumu maksājam 50 santīmu, bet nākamgad plāno iekasēt 2 latus. Un kā tad ar ģimenes ārstiem? Viņi taču arī ir speciālisti un gribēs tādu pašu pacienta iemaksu, un tad mēs, ejot arī pēc kārtējās receptes, reizi mēnesī vilksim no maka divlatnieku. Viena diena slimnīcā pacientam tagad izmaksā pusotra lata, bet varētu pieprasīt Ls 1,95. Dārgākus plāno arī sarežģītākus izmeklējumus. Kur nu vēl dārgākus! Piemēram, datortomogrāfija jau tagad ir ļoti dārgs “prieks”, un ne jau labprāt ģimenes ārsti pacientu nosūta to veikt. Turpmāk sūtīs vēl retāk. Protams, visvieglāk paņemt no nabaga cilvēka, kuram jau tā nepietiek naudas pat zālēm, kur nu vēl kvalificētu medicīnas speciālistu apmeklējumam. Nule jaunākajos pētījumos konstatēts, ka Latvija ir viena no visnabadzīgākajām Eiropas valstīm. Tādā situācijā veselības aprūpes budžeta robus “lāpīt” no iedzīvotāju maciņiem ir noziedzīgi. Īpaši ņemot vērā milzīgo atšķirību starp Rīgas iedzīvotāju un laucinieku ienākumiem.
Reformas veselības aprūpes sistēmā notiek nepārtraukti, taču neviena nav tāda, kura šo sistēmu beidzot sakārtotu. Pacients maksā ārstam aploksnē, daļa ārstu šādi nodrošina sev pietiekamu algu, un neviens tā arī īsti nezina, cik kas maksā. Ir mums maksas vai bezmaksas medicīniskā aprūpe, darbojas veselības apdrošināšana vai ne. Pacienta iemaksu var paaugstināt kaut katru mēnesi, bet tāpēc jau nekas nemainīsies. Mirt negribas nevienam, bet arī ārstēties nav pa kabatai. Tāda politika ir valsts agresija pret saviem iedzīvotājiem.
