Latvijā turpinās kapusvētki, un Pļaviņu novadā pirmie aizvadītās nedēļas nogalē notika Brīvkapos Klintaines pagastā. Apbedījumi Brīvkapos sākti 1932. gadā, un kopš tā laika kapsēta ir krietni paplašinājusies. Brīvkapos maz ir tādu kapu kopiņu, kuras neviens nekopj. Cilvēki nereti brauc to darīt no tālienes, un visi atzinuši, ka šie kapi un visa informācija par apbedījumiem ir sakārtota. Tas ir svarīgi, meklējot ziņas par saviem tuviniekiem un kārtojot dažādus dokumentus.
Brīvkapos apbedīti arī padomju armijas karavīri, kuru vārdi nav zināmi. Tādēļ nereti aizdomājos — kādu brēku savulaik krievvalodīgie sacēla, kad Igaunijā grasījās pārcelt pieminekli krievu karavīriem, arī Latvijā notikušas dažādas akcijas, aizstāvot krievu skolas, bet kapu kopšana nevienu neinteresē. Tas būtu reāls atbalsts, lai pieminētu karavīrus. Tomēr nacionāli noskaņotām organizācijām un partijām interesē tikai skaļi vārdi, bet ne darbi. Kur ir tā mūžīgā piemiņa un slava?
Par daudzām lietām daudzkārt domāju, kāpēc ir tā un ne citādāk.
Nav saprotams, kāpēc, strādājot pašvaldības iestādē, algu saņemu zviedru bankā? Tā tas varētu būt privātajā biznesā, bet vai patiešām valstij nevajag tos pārdesmit miljonus, ko bankas nopelna, apgrozot mūsu naudu? Tas vēl būtu saprotams neatkarības gadu sākumā, kamēr tikai mācījāmies saimniecisko kapitālismu, bet tagad jau pašiem par to jābūt saprašanai. Diemžēl Latvijā ir tāda nostāja, ka valstij ar uzņēmējdarbību nav jānodarbojas, bet tikai jāuzrauga. Tomēr valstij vajadzīgi uzņēmumi, kas pelna un papildina budžetu. Tad nevajadzētu domāt, kādus nodokļus un maksājumus pielikt, lai iegūtu līdzekļus. Lai privātbankas nodarbojas ar kredītiem un investīcijām, bet valsts uzņēmums apkalpo iedzīvotāju ikdienas ienākumus. Kas mums traucē attīstīties?
Šobrīd grūti laiki ir piena lopkopībai. Rēķins ir vienkāršs — nevajag ražot to, ko citiem nevajag. Daudzi jau izvēlējušies citu saimniekošanas veidu, jo katram ir jāatrod savs, ko darīt un ar ko pelnīt. Mūsu ģimenes saimniecībā arī nodarbojamies ar piena lopkopību. Mūs gan neskar zemās piena iepirkuma cenas, jo visu produkciju realizējam paši. Nereti man jautā par paplašināšanos, bet tirgus ir tik liels, cik ir. Šobrīd mums atrasts optimālais apjoms, ko varam paveikt pašu spēkiem, iztiekot bez kredītiem un parādiem. Tā, lai nebūtu par maz un ne par daudz. Arī pirms desmit gadiem ministri skandēja, ka vajag veidot lielas saimniecības, jo mazās izputēs. Tomēr, kad sākas krīzes, kuri cieš visvairāk? Lielās saimniecības, un neviens saimnieks ar mazu lopu skaitu nav skrējis pie Saeimas piketēt, ka viņam gals klāt.
Skaisti jau parasti ir visi ieteikumi, ar ko labāk nodarboties un kā pelnīt. Ir pat izdotas grāmatas ar padomiem, kā kļūt par miljonāru, bet nezin kāpēc cilvēkiem nemaz tā neveicas, ja arī ievēro visus padomus. Neviens viņiem nav pateicis, ka miljonāru pulciņā visus jau negaida. Tāpēc daru to, ko protu un kas iznāk. Laukos nav daudz darba iespēju, tāpēc jāsaimnieko pašiem. Grūti pateikt, cik ilgi tas būs iespējams un pietiks spēka.
Nepagāja ilgs laiks kopš traģiskajiem notikumiem Nicā, Francijā, kā atkal jauna apšaude Vācijā. Acīmredzot šādi dažādi grupējumi cenšas risināt uzskatu nesaskaņas, kamēr valdības nespēj tikt galā ar radušos situāciju.
Domāju, Latvijā viss būs mierīgi, jo mūsu valsts neinteresē daudzos migrantus, starp kuriem ir arī radikāli noskaņoti cilvēki. Pie mums nav tādas pabalstu sistēmas, lai šurp plūstu migrantu masas. Te arī nav daudz ko darīt. Nesen nolēma, ka patvēruma meklētājiem Latvijā palielinās dienas naudu. Kāpēc mums tie eiro ir jānopelna, bet viņiem iedod tāpat vien? Dažs no bēgļiem varbūt arī gribētu pabalstu nopelnīt, bet likums neļauj, kamēr nav iegūts attiecīgs statuss. Intervijās no Patvēruma meklētāju centra “Mucenieki” rāda, ar ko viņi ikdienā nodarbojas — spēlē futbolu. Tas ir absurds! Dodiet šiem cilvēkiem darbu, visvienkāršāko, kam nav vajadzīgas īpašas iemaņas! Tā vietā valsts atkal noņem no sevis atbildību risināt situāciju.
Tādu dīkdieņu, kuri tikai saņem pabalstus, netrūkst arī mums apkārt. Ir latviešu filma “Pie bagātās kundzes”, kurā vienu no varonēm sola sodīt par klaidonību. Kāpēc mums tagad nav tāda likuma? Vai visi ir fiziski tik nespēcīgi, lai nestrādātu? Protams, kāpēc to darīt, ja pabalstu maksā tāpat un ir dažādas atlaides. Daudzi tā eksistē gadiem un ne uz ko vairāk netiecas.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis pagājušajā nedēļā bija vizītē Lielbritānijā, kur tikās arī ar latviešiem. Atpakaļ mājās gan viņš cilvēkus neesot aicinājis, jo nav jau kur. Arī man daudzi pazīstami cilvēki strādā ārzemēs, un to, ko viņi tur nopelna, nevar salīdzināt ar Latviju. Protams, darbs tur ir smags, bet te tādu iespēju nopelnīt visiem nav.
Ikdienas notikumiem sekoju līdzi lielākoties interneta portālā “Apollo”. Tur viena no pēdējā laika populārākajām ziņām ir par skaistākajiem dupšiem. Vienā no komentāriem bija rakstīts, ka agrāk mēs lepojāmies ar rūpnīcām “RAF” un “VEF”, bet tagad ar… Arī pats nereti ierakstu kādu komentāru, bet nesen ar to iznāca interesanti. Pēc ziņas, ka valsts vairs nepiešķirs finansējumu privātajiem bērnudārziem, ierakstīju vienu teikumu — acīmredzot tā ir daļa no reemigrācijas plāna. Pēc tam man mēnesi bija liegta iespēja kaut ko komentēt, bet tie, kuri internetā rupji zākājas, var netraucēti to turpināt. Laikam ar savu komentāru biju trāpījis precīzi desmitniekā. Domāju, interneta vidē speciāli kāds uzkurina negācijas, lai redzētu cilvēku reakciju, un tā galvenokārt ir vieta tādai prastai bļaušanai. Tomēr diskutēt vajag, jo nereti cilvēki neizprot lietas un faktus, tad ir iemesls painteresēties, ko tas viss patiesībā nozīmē. Mēs daudzkārt mētājamies ar vārdiem, kuriem ir pavisam cita nozīme.
