Mākslinieces Māras Daugavietes vārds pazīstams ne vien Aizkraukles reģionā, bet arī citur Latvijā. Lai arī kopš dzimšanas Māra sevi sauc par maskavieti, viņas sirds un prāts pieder Neretai. Teju 30 gadu laikā šogad bija pirmā vasara, kad viņa neatbrauca uz Latviju. Šonedēļ māksliniece šaurā ģimenes lokā nosvinējusi 65. dzimšanas dienu. Dzīvojot tik lielā pilsētā kā Maskava, diemžēl arī Daugavietes ģimenei nav gājis secen Covid-19 vilnis.
Gadi ir bagātība
Jubilāres lielākā daļa mūža aizritējusi ārpus Latvijas, šobrīd Maskavā. Tomēr katru gadu viņa mēro garo ceļu līdz Latvijai, Neretai, lai lauku mierā un klusumā no dabas smeltos iedvesmu jauniem darbiem. Tikai Latvijā viņa glezno ainavas — tas esot kā pašai savs plenērs. Pārējā laikā Maskavā top darbi, kurus māksliniece sauc par kompozīcijām. Šis ir pirmais gads, kad vīrusa dēļ uz Latviju neatbrauca. Tāpēc saruna ar mākslinieci notika telefoniski. “Māksliniekam tas nav jāslēpj — man šonedēļ apritēja 65 gadi, un mani gadi ir mana bagātība,” saka Māra Daugaviete. “Jo gadu vairāk, jo arī darbu skaits lielāks, un caur tiem var atskatīties uz savas dzīves posmiem.” Visu apzinīgo mūžu jubilāre bijusi, kā pati saka, brīvā māksliniece. Mācījusies Maskavā, Krasnopresņenskas rajona bērnu mākslas skolā, vēlāk zīmēšanu un gleznošanu studējusi Maskavas Poligrāfijas institūtā. Pirmos patstāvīgos darbus radījusi 1976. gadā un kopš tā laika piedalījusies neskaitāmās izstādēs Maskavā un citur Krievijā, kā arī Francijā, Serbijā, Latvijā, tajā skaitā Aizkrauklē un Neretā. Vairāku savus, kā arī mātes radītos mākslas darbus dāvinājusi Neretas novadpētniecības muzejam.
Vectēva mājā vairs netika
Jubilāre šodien nebūtu bez saviem vecākiem pagātnē. Māras mammas Lūcijas dzimtā puse ir Pilskalne Neretas novadā. Dzīvoja Māras vectēva celtajā mājā, kura līdz mūsdienām gan nav saglabājusies, jo nodegusi. Ap māju bija daudz zemes, bet padomju laikos to nacionalizēja. Māras vectēvs nomira 1972. gadā, un pēc to laiku likumiem vienam cilvēkam divi īpašumi nedrīkstēja piederēt. Mantiniece varēja būt arī mammas māsa vai kāds no viņas četriem bērniem, tomēr neviens nevēlējās pārcelties uz dzīvi laukos. Māja palika kādam vīram, kurš vectēvam palīdzēja viņa pēdējos dzīves gados. Vēlāk, kad Māra un viņas mamma vēlējās īpašumu atgūt, vīram nebijis citas dzīvesvietas, tādēļ teicis, ka pēc viņa nāves māju varot ņemt. Sievietes pieņēma lēmumu nopirkt māju ap 10 kilometru attālajā Neretā. Kopš 1991. gada Māra ik vasaru pavada šajā mājā.
Iespaido gleznas uz bērnudārza sienām
Agrā jaunībā Māras mamma Lūcija iestājās Mākslas akadēmijā Rīgā, lai kļūtu par skulptori. Pasniedzējs bija profesors Teodors Zaļkalns. Studiju 4. kursā viņa iepazinās ar Vladimiru Cimmerlingu. Pēc tautības viņš bija ebrejs. Māra saka — tolaik ebrejus Maskavā ne pārāk ieredzēja. Tāpēc liela ebreju grupa, Vladimirs tajā skaitā, par studiju vietu izvēlējās Rīgu. Studiju beigās abi apprecējās un pārcēlās uz Maskavu, kur 1955. gadā pasaulē nāca Māra. Ģimenē viņa bija vienīgais bērns. Pēc diviem gadiem vecāki kļuva par Mākslinieku savienības biedriem. No savas bērnības jubilāre atceras bērnudārzu. Tur sienas bija klātas ar milzīgiem zīmējumiem, kurus bija radījuši bērnu vecāki — mākslinieki. Rotaļu istabā uz sienas bija 5×4 metrus liela glezna, kurā attēlots sižets no pasakas — vilks āliņģī ar asti ķer zivis. Tajā arī saule, kas laižas uz rietu, apsniguši upes krasti, tālumā redzams ciemats. Glezna mazajai meitenei radīja dziļu pārdzīvojumu. Tiesa, līdz 6. klasei vecāki necentušies meitu pievērst mākslas pasaulei. Tā vietā virzīja viņu uz daiļslidošanu.
Diasporas bērniem māca zīmēšanu
Jau darba gados epizodiski paralēli gleznošanai Māra strādājusi arī algotu darbu. Deviņdesmito gadu sākumā kādu laiku kā zīmēšanas skolotāja. Trīs četrus gadus divas reizes mēnesī Latvijas vēstniecībā Maskavā latviešu diasporas ģimeņu bērniem vadīja zīmēšanas nodarbības. Pateicoties šim darbam, iemācījusies latviešu valodu. Vēlāk, lai valodas zināšanas noturētu un uzlabotu, sākusi lasīt grāmatas latviešu valodā, konkrēti Neretas un Jēkabpils pusē labi zināmās grāmatu autores, arī Māras mammas jaunības draudzenes Lūcijas Ķuzānes darbus. “Sāku ar pavisam plānu grāmatiņu, bet pamazām esmu izlasījusi pilnīgi visas. Līdz ar to labi zināma Latvijas un Neretas puses vēsture.”
Māras vecāki pēc septiņu gadu kopdzīves izšķīrās. “Mamma mani izskoloja par mākslinieci. Lai arī viņa bija skulptore, pārsvarā strādāja ar keramiku.” Māra studēja grafiku, bet vēlāk pievērsās gleznošanai. Kā pats par sevi saprotams, Māras vīrs Georgijs Uvarovs arī ir mākslinieks. Tāpat kā jubilāres abas meitas Māra un Maija, kā arī, iespējams, kāds no četriem mazbērniem.
Jubilāre teic, ka 65. dzimšanas dienu svinēs mājās ģimenes lokā. Covid-19 vīruss nepagāja secen Māras radiem. Abu meitu ģimenēs bija saslimušie, bet, par laimi, slimības komplikāciju nebija. ◆
