Latvijā nav daudz cilvēku, kuri prot persiešu valodu. Biruta Jēgere ir viena no viņiem. Saikne ar šo eksotisko austrumu valodu, cilvēkiem, kuri tajā runā, kultūru saglabāta visu mūžu. Birutas darbs un dzīve daudzus gadus bija saistīta ar Rīgu, bet nu pārcēlusies uz savu lauku māju Aiviekstes pagasta Īvānos, kur sākusi īstenot kādu sen lolotu ieceri — persiešu-latviešu valodas vārdnīcas izveidi.
Atšķirīga pieredze
— Kāpēc persiešu valoda?
— Pēc vidusskolas ļoti gribēju toreizējā Ļeņingradā studēt spāņu valodu, jo Latvijā tādas iespējas nebija, bet neizturēju konkursu. Mācīties gribējās, un Latvijas Universitātē piedāvāja apgūt persiešu valodu. Tolaik Latvijas Rakstnieku savienība bija ieinteresēta izglītot speciālistus, lai literatūras darbus varētu tulkot no oriģinālvalodām ne tikai ar krievu valodas starpniecību. Studenti no Latvijas varēja doties mācīties valodu uz tās mītnes valstīm, un otrādi. Mani nosūtīja uz Azerbaidžānas galvaspilsētu Baku, jo šī valsts robežojas ar Irānu, kur persiešu valoda ir valsts valoda. Togad gan Baku nebija grupas krievu valodā runājošajiem, bet tikai azerbaidžāņu. Turklāt tulkotāju grupā bija tikai puiši, un viņi jau runāja persiešu valodā, jo mācījās to skolā. Es nezināju neko, pat to, ka persiešu valodā izmanto arābu alfabētu. Mācījos dienu un nakti. Lekcijās, kas notika azerbaidžāņu valodā, nesapratu neko. Pasniedzēji gan bija ļoti sirsnīgi, un ieskaites varēju kārtot krieviski. Arī kopmītnē krievu valodā runājošie palīdzēja. Ap Jauno gadu ar savas grupas biedriem jau varēju sarunāties persiski.
— Kādi bija iespaidi par Azerbaidžānu, kas mums ir kā cita pasaule?
— Sākumā tas bija īsts kultūršoks — tik atšķirīgs dzīvesveids, dzīves uztvere, cilvēku uzvedība, ieskaitot mūziku, bet galvenais — pavisam citāda daba, ne vairs zaļā, mīļā Latvija. Biju tur kā “baltais zvirbulis”. Kopmītnē, kas bija atsevišķi meitenēm un zēniem, sev ēdienu negatavoju, kā to darīja azerbaidžāņu meitenes, bet gāju uz augstskolas ēdnīcu. Bet tur tikai puiši, kuri uz mani izbrīnīti skatījās. Kumoss spriedās kaklā, un uz turieni vairs negāju, bet veikalā pirku maizes ķieģelīti un kabaču ikru konservus. Sporta nodarbību vietā izvēlējos riteņbraukšanas sekciju, kas azerbaidžāņu meitenēm arī nav raksturīgi. Biju grupā vēl ar vienu citas tautības studenti, un dažkārt puikas man meta pat ar akmeņiem, jo viņu izpratnē kārtīgas meitenes ar velosipēdu nebrauc. Tomēr kopumā biju ļoti sargāta un lutināta. Reiz manas grupas puiši pamanīja, ka man ir nomākts garastāvoklis. Viens tūlīt jau izvilka duncīti un bija gatavs doties pārmācīt manu pāridarītāju. Tad vēl ciemojos pie savas pasniedzējas mājās, gulēju īstos pēļos un baudīju plovu ar ēdamajiem kastaņiem, ar kādu dzīvē vairs neesmu mielojusies.
Īpašs skanējums
— Iepatikās persiešu valoda?
— Ļoti! Tas skanējums, kad jau izrunā — persiešu valoda, Persija, ir kaut kas īpašs. Valsts, ko tagad zinām kā Irānu, savulaik bija senā Persija. Tā ir viena no civilizācijas stūrakmeņiem un milzīga impērija. Persiešu valodai ir ļoti dziļa vēsture — senpersiešu, kas bija zināma pirms Kristus, tad vidus perioda un no 9. gadsimta — mūsdienu persiešu valoda. Arī daudzi vārdi citās valodās nāk no senpersiešu valodas. Tāds spilgts piemērs ir ‘bāzār’, ko zinām kā tirgu, arī vārds ‘šalle’. Turklāt latviešu un lietuviešu valodai ir liela tuvība ar persiešu, jo tās ir vienā — indoeiropiešu — valodu grupā, tāpēc daudz kas skan līdzīgi. Tajā nav arī locījumu un dzimšu. Līdz ar to, zinot vārdus, var jau veidot teikumus. Arī izruna ir līdzīga. Tā kā neesmu apveltīta ar muzikālo dzirdi, man būtu grūtāk iemācīties, piemēram, ķīniešu valodu, kur vārda nozīme atkarīga no izteiktā toņa. Rakstība persiešu valodā ir no labās uz kreiso pusi, un arābu — persiešu — alfabēts sastāv no 32 burtiem, kam irāņi pielikuši klāt četrus burtus. Izruna arābiem un irāņiem gan atšķiras. Grūtība tikai ir tā, ka ikvienu burtu var rakstīt četros dažādos veidos. Neraksta arī īsos patskaņus, un starp līdzskaņiem jāspēj saprast, kādi patskaņi domāti konkrētajā vārdā. Ir burti, kas nesavienojas ar nākamo p burtu vārdā, un citi pamatnoteikumi, kurus zinot var to visu iemācīties. Tik traki nav.
— Palikāt studēt Azerbaidžānā?
— Nē. Aizbraucu uz otro kursu, bet sapratu, ka tā uz priekšu neies, jo azerbaidžāņu valodu, sēžot lekcijās vien, iemācīties nevar. Pašai arī bija par to neērti. Devos uz augstskolu Ļeņingradā, bet tur bija ļoti atšķirīga programma, kas vairāk bija vērsta uz akadēmisko, tāpēc braucu uz Maskavas Valsts universitāti, kur bija Austrumu valodu institūts. Tur gan uzņēma lielākoties “augstus” cilvēkus, bet man palaimējās, ka pēc pirmā kursa persiešu grupā vairāki studenti bija pametuši studijas un man bija vieta. Vajadzēja vispirms kārtot eksāmenu angļu un persiešu valodās, lai pārliecinātos, vai mans līmenis atbilst. Maskavā arī pabeidzu augstskolu.
— Cik svešvalodu zināt?
— Persiešu valodu, kurā runā Irānā, un tai tuvās — tadžiku valodu, kurā runā Tadžikistānā, un dari valodu Afganistānā. Vēl, protams, krievu valodu, kā arī lasīt un saprast varu angļu valodā, bet izteikties tajā grūtāk.
Zināšanas noder
— Iegūtā izglītība noderēja Latvijā?
— Rakstnieku savienība pēc augstskolas beigšanas neko piedāvāt nevarēja, un mani nosūtīja strādāt uz izdevniecību “Liesma” par korektori, kas papildināja manas latviešu valodas zināšanas. Brīvajā laikā tulkoju prozu no persiešu valodas. Tā kā alga bija maza, strādāju papildus, un tā bijis visu mūžu, ka vienlaikus strādāju vairākās darbavietās. Pagājušā gadsimta 90. gados, kad Latvijā parādījās pirmie bēgļi, mani aicināja tulkot, un es atkal varēju runāt persiešu valodā. Tā no jauna bija dzīva saskare ar valodu, un brīnums, ka 20 gadu pēc augstskolas beigšanas, kuros man nebija bijusi saskare ar dzīvo valodu, atkal spēju atcerēties vajadzīgos vārdus. Acīmredzot cilvēka zemapziņa ir tik bagāta, lai nepieciešamības gadījumā varētu sevi mobilizēt. Kādu laiku strādāju Nacionālo bruņoto spēku valodu skolā, mācot karavīriem dari valodu, jo viņi devās uz Afganistānu. Man bija kolēģis afgānis, kurš vairāk zināja “dzīvo” valodu un militāros terminus, bet es literāro pusi un rakstību. Turpināju tulka pienākumus darbā ar bēgļiem, bet tā pamatā strādāju par korektori preses izdevumos.
Vēl līdz pagājušajam gadam darbojos “Latvijas Avīzē”, bet tagad tikai rediģēju tās izdoto žurnālu “Padoms Rokā”. Labi, ka to tagad var darīt attālināti. Vēl tehniskās jaunrades namā “Annas2” gandrīz 20 gadu mācīju persiešu valodu, jo vienmēr ir cilvēki, kuri vēlas to mācīties.
— Bija iespēja būt Irānā?
— Jā. Latvijā ieradās Irānas vēstnieks, un viņš teica, ka man te jāmāca persiešu valoda universitātē. Atbildēju, ka es taču nezinu, kā iemācīt alfabētu, jo pati to apguvu pašmācībā. Vēstnieks mierināja, ka aizsūtīs mani uz Irānu, kur to apgūšu. Tā arī notika, un tur līdztekus augstākā līmeņa grupai apmeklēju arī iesācēju grupu, kurā mācīja alfabētu, un apguvu, kā to dara. Pēc tam vairākus gadus nostrādāju Latvijas Universitātē, kur persiešu valoda bija izvēles priekšmets.
— Kādi bija iespaidi par Irānu?
— Brīnišķīgi! Tur saglabājušās vairāk nekā divus trūkstošus gadu senas vēstures liecības, ko varēja skatīt savām acīm. Pie mums attieksme pret musulmaņiem joprojām ir aizspriedumu pilna, kas pamatā ir no nezināšanas. Iepazīstot cilvēkus, priekšstats mainās. Neesmu pārāk daudz ceļojusi, bet grūti iedomāties citu tautu visā pasaulē, kas būtu sirsnīgāka un atvērtāka par irāņiem. To man teikuši arī citi, kas apceļojuši vai visu pasauli un bijuši Irānā. Vai kur citur tirgū pārdevējs piedāvās nogurušam cilvēkam atpūsties savās telpās un cienās ar tēju un dažādiem gardumiem? Ja kādam jautā ceļu, lielākoties paši pavadīs līdz vajadzīgai vietai, palīdzēs pāriet pāri ielai, jo satiksme tur ir drausmīga. Irāņi var iedot savas mājas atslēgas pilnīgi svešam uz ielas satiktam cilvēkam. Neiedomājama atvērtība un laipnība! Irāņus arī ļoti interesē, ko mēs par viņiem domājam, īpaši pēc incidentiem ar musulmaņu teroristiem. Tomēr Irāna ir viena no drošākajām valstīm pasaulē, ko nezināšanas pēc salīdzinām ar Irāku, kas ir arābu zeme, bet Irānā valda āriešu kultūra, un tās atšķiras. Protams, ka starp musulmaņiem ir arī teroristi, bet visus nevar pielīdzināt. Arī ne visi bēgļi vēlas tikai labākus materiālos apstākļus, bet viņi bēg no kara, kas pašu valstī notiek jau gadu desmitiem, kā, piemēram, Afganistānā.
Savā paradīzē
— Kā sokas darbā pie vārdnīcas?
— Tas ir tik interesanti! Tagad, kad vairs nav daudzo darbu, varēju pie tās pieķerties. Persiešu valoda ir tik bagāta, un daudziem vārdiem tik dažādas nozīmes. Ja mums vārds ‘laiks’ pulkstenim un dabai ir viens, tad persiešiem pieci vai seši sinonīmi. Kad tajā visā iedziļinās, ir aizraujoši, bet reizē tas ir liels izaicinājums.
— Kas laukos saista vairāk nekā pilsētā?
— Reiz lasīju, ka piedzīvotais bērnībā atstāj dziļu iespaidu uz tālāko dzīvi. Iepriekš tas šķita pārspīlēti un kaitināja, bet tagad saprotu, ka tā ir. Man lauki jau tuvi no bērnības. Dzimusi esmu Lietuvā, esmu lietuviete. No turienes vēlāk ar ģimeni pārcēlāmies uz Saldus novadu Latvijā. Vispirms tie bija Biksti, kur mācījos pamatskolā, bet vidusskolu pabeidzu Saldū. Tā kā esmu lauku bērns, tas viss ir tuvs.
— Cik ilgi esat saistīta ar Īvāniem?
— Jau 30 gadu. Būt laukos ir neizsakāmi skaisti — kā paradīzē. Kad savulaik jau svētdienas pēcpusdienās vajadzēja atgriezties Rīgā, raudāju, ka jāatstāj viss šis skaistums. It kā ir sava lauku māja, bet nevari tajā dzīvot, jo jādodas uz pilsētu strādāt. Tagad varu raudāt no laimes, jo nekur nav jādodas, un beidzot varu redzēt, kā izzied katra puķe, kā salapo koki, strazdi izperē un baro savus bērnus. Man tik ļoti gribas redzēt, kā pirmo reizi izlido jaunais strazds. Vēroju to visu ar sajūsmu un, izejot pa mājas durvīm, esmu dabā. Vēl man ļoti patīk saule. Mājas iekšpusē tā iespīd maz. Kad tā atnāk līdz maniem logiem, priekšā ir lielie koki, un to mirdzumu maz dabūju. Man ir līdzīgi kā rakstniekam Kārlim Skalbem viņa “Saulrietos”, kur tagad ir muzejs. Viņš būvēja māju, lai varētu vērot saulrietus, bet saauga koki, kas to traucēja. Tagad gan tur izveidota stiga, lai no ēkas tomēr varētu redzēt saules rietu. Es arī visādi domāju, kā to saulīti vairāk iemānīt savā mājā.
