Šovakar Kokneses novada kultūras namā pulcēsies tautas deju cienītāji. Vidējās paaudzes deju kolektīvs “Liepavots”, atzīmējot 25 gadu jubileju, dejos savas mīļākās dejas koncertā “Ģērbies, saule, sudrabota!”.
Temperamentīgs
kolektīvs
Kopš pašiem pirmsākumiem “Liepavotam” ir viena vadītāja — Inta Balode. “Koknesē tolaik nebija vidējās paaudzes deju kolektīva, tikai jauniešu,” atceras Balodes kundze. “Sākām 1986. gadā, tad mums nebija mērķis piedalīties Dziesmu svētkos, vienkārši gribējām dejot. Pati sāku dejot, kad man bija trīs gadi, tāpēc arī nākotni saistīju ar šo jomu. Mācījos Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, kurā ieguvu tautas deju kolektīva vadītājas kvalifikāciju.” Intas kundze vada arī deju kolektīvu “Irši”. Viņa stāsta, ka gluži kā cilvēkiem arī kolektīviem katram ir savas rakstura iezīmes. “Liepavots” esot temperamentīgāks, tērpiem izvēlas spilgtas krāsas. “‘‘Liepavota” dejotājiem piestāv ķiršu sarkanie toņi, viņi tajos ļoti labi jūtas,” teic kolektīva vadītāja. ‘‘‘‘Irši” izvēlas mierīgākus — zemes toņus. Arī dejas “Liepavotam” patīk krāšņas un ātras. Kolektīvi sadzīvo ļoti draudzīgi, un mēs dažkārt smejoties viens otru dēvējam par “Iršavotu”. ”
Visi tur līdzi
Sastāvs divdesmit piecos gados ir mainījies, bet pēdējos desmit gados izveidojies pamatsastāvs. No pašiem pirmsākumiem kolektīvā dejo trīs cilvēki — Intas kundzes vīrs Jānis Balodis un Inga un Jānis Martinsoni.
“Viņi atnāca dejot pirmajā gadā, vēl nebija precējušies,” atceras kolektīva vadītāja. “Šo gadu laikā ģimenē piedzimuši četri bērni, taču, neraugoties uz kuplo saimi, abi dancoja bez pārtraukuma, protams, Inga, gaidot mazos, nedejoja.”
Pagājis ceturtdaļgadsimts, tomēr neviens no “Liepavota” dejotājiem nav aizgājis, lai turpinātu dejot senioru kolektīvā. “Visi tur līdzi. Mēs vēl jūtamies jauni,” smaida vadītāja. “Ir citi iemesli, kāpēc dejotāji ir aizgājuši — darbs, sadzīves apstākļi, veselība, ģimene.”
Otrdienu un ceturtdienu vakari divdesmit četriem koknesiešiem aizrit mēģinājumos. “Kad Latvijā sākās krīze, šķita, ka kolektīvs kļūst vēl spēcīgāks. Divas stundas mēģinājumā — tas ir laiks, kad aizmirstas ikdiena, ar to saistītās problēmas. Ir tikai deja,” stāsta Inta Balode.
Ziedojums upei
Pieci tērpu komplekti ir bagātība, ko “Liepavots” saudzē. Kad koknesieši dejoja Zemgales novadā, bija arī Zemgales tērpi. Novada dome pagājušajiem Dziesmu svētkiem atvēlēja līdzekļus jauniem tērpiem “Liepavota” meitenēm. “Šogad gribējām dabūt puišiem, bet nekā, ceram, ka nākamajiem svētkiem dabūsim,” saka Intas kundze.
“Liepavotam” izveidojusies tradīcija ik pēc diviem gadiem Kokneses parkā uzņemt ciemiņus — draugu kolektīvus no citām Latvijas pilsētām. “Pirmajā dienā katrs kolektīvs rāda “vizītkarti” — dejo, spēlē teātri, dzied,” stāsta “Liepavota” vadītāja. “Novijam draudzības vītni un gar Pērses krastu ejam uz pilsdrupām, vītni ūdenī ielaižam vietā, kur saplūst Pērse un Daugava. Tas ir sveiciens, ziedojums upei — lai mēs visi atkal satiktos. Tad koncerts, zaļumballe, bet otrā rītā viesiem dodam riktīgu lauku rūgušpienu, lai mostas spirgti.”
Visstingrākā publika mājās
“Liepavots” sniedzis koncertus ne tikai Latvijā. Atmiņās ierakstīti arī daudzi ārzemju braucieni. Pirmais bija 1993. gadā uz Vāciju, kur kolektīvs piedalījās jaunajās Hanzas dienās. “Mūs ļoti laipni uzņēma,” atceras Inta Balode. “Deju jebkurā valstī uzņem labi, jo tā ir starptautiska valoda, kam nevajag tulkojuma.” Pēc tam bija daudz braucienu uz citām valstīm — gan Hanzas dienas Beļģijā, Norvēģijā, gan dažādi festivāli ārzemēs. Hanzas dienās “Liepavots” bija arī šogad maijā Kauņā.
“Tās bija visgrandiozākās, kādās esam bijuši,” atzīst Inta Balode. “Divās dienās sniedzām četrus koncertus. Mums pat bija fanu grupa, tā kā dejojām uz dažādām skatuvēm, viņi mums sekoja!”
Kolektīva vadītāja teic, ka, piedaloties starptautiskajos festivālos, dejotājiem ir liela atbildība. “Tas ir liels gods — būt valsts vizītkartei. Tomēr visstingrākā publika ir Koknesē,” nosaka Inta. “Te visi ir pazīstami, visbargākie soģi. Protams, labvēlīgi noskaņoti, un tieši tāpēc gribas, lai ir ļoti labi.”
