“Brienu no mājām uz pastu, pēc tam puķu veikalā jāieskrien, tad varam arī satikties un parunāt. Ko nu es, vecene, varu pastāstīt! Bet varam, varam parunāt,” tā sākas saruna ar Ģertrūdi Zvaigzni, kura Valles pagastā dzīvo
13 gadu.
Pagastā Ģertrūdes kundzi vairāk pazīst kā Gerdu. Pie puķu veikaliņa gaidot, kamēr Ģertrūde nāk pa taku no pasta, sarunājos ar divām vallietēm. “Re, kur Gerda nāk, jaka vaļā kā līgavai,” smejas sievas. “Viņa mums tāda traka, visu ko dabū gatavu.”
No kaklauta paēdis nebūsi
— Piedzimu četrdesmit piektajā gadā Krāslavā, bet no triju gadu vecuma dzīvoju Rīgā. Latgalē vectēvam māja bija kalnā, lejā ezers, zirgs aplokā. Reliģioza ģimene, mammas brālis bija katoļu mācītājs. Mamma bija ticīga, bet es biju “huligāne”, viss toreiz bija sajucis — pa nedēļu Dievs bija Staļins un Ļeņins, bet svētdienās uz baznīcu dzina. Kā lai tur nesajūk?
— Tomēr gājāt uz baznīcu?
— Kā tad neiesi? Māte tak’ maizi deva, no sarkanā kaklauta paēdis nebūsi. Neesmu fanātiķe. Nebiju nākotnes cēlēja, uz “Bamu” nebraucu, arī ļoti ticīga nebiju. Vairāk pati par sevi — mans galvenais bauslis: nedari otram sliktu. Dieva baušļi taču ir labi, neko sliktu nemāca. Visādi cilvēki ir gan ticīgo, gan neticīgo vidū.
— Māte tātad ticīga, bet tēvs?
— Nu, viņš tāds viltīgs vecis bija… Slēpās no iesaukšanas dienestā, kad jau redzēja, ka krievi uzvarēs, gāja pie šiem karot. Kad viņš pārnāca no kara, mammu vairs nepieņēma, teica, ka es neesot viņa meita, esot sadzīvota. Nu, nezinu — bija vai nebija tur kas tāds. Varbūt arī sadzīvoja, un, paldies Dievam, ka no tāda dulla neesmu. Tēvs bija brunču mednieks, skroderis, savs audumu, apģērba veikals. Viņš bija smuks, šiki ģērbās — pieci uzvalki un pie katra savas kurpes, hūtes.
Rotu kurjere
— Pastāstiet par dzīvi Rīgā!
— Tur māte satika manu patēvu Vasiliju Dziļumu. Viņš bija rakstnieka Alfrēda Dziļuma brālēns. Mamma dzemdēja viņam trīs bērnus, mēs ar māsu jau bijām, un patēvam, atraitnim, pašam arī bija divi. Kopā septiņi! Patēvs bija kolosāls zeltkalis. Oficiāli nopelnīt neko daudz nevarēja, “aiz skapīša” strādāja. Taisīja rotas slavenībām — mūziķiem, māksliniekiem. Bet viss gāja caur vienu ebreju uzvārdā Štrihs. Es biju kā kurjere, nogādāju preci un atnesu naudu, jo bērnam jau neko “piesiet” nevarētu.
— Jūs piedzīvojāt gan Hruščova, gan Brežņeva valdīšanu…
— O, jā. Hruščova laikā bija noteikta norma, cik mājlopu drīkst būt saimniecībā. Vasarā ganīju govis “Lāčplēša” kolhozā, tur patēvam dzīvoja māsīca. Viņi mežā slēpa govi, teli, divas aitas, cūku. Kad nāca Brežņevs “pie grožiem” — tas bija alkohola laiks. Atļāva tautu nodzirdīt, uh, kur varēja dzert, Jēziņ Kristiņ, kamēr kuņģis čokurā rāvās! Tad jau strādāju par konditori — 200 kilogramiem tortes mīklas bija paredzētas astoņas pudeles konjaka. Toreiz teica: uz citu rēķina dzer gan tie, kam kuņģa čūla, gan atturībnieki. Kā šodien atceros dienu, kad nomira Staļins. Stāvējām Brīvības ielā, garām brauca auto un skaļruņos ziņoja par vadoņa nāvi. Cilvēki raudāja.
Zelta galviņa
— Teicāt, ka bijāt “huligāne”. Tad jau skolotājiem ar jums neklājās viegli.
— Pirmā valoda man bija poļu, pēc tautības esmu poliete. Mācījos latviešu skolā, sākumā zināju tikai: labdien, paldies. 1. klasē paliku otru gadu. Mācīties es varēju ļoti labi, skolā sauca par zelta galviņu, bet es nemācījos. Man nebija laika — mājās taču brāļi un māsas jāaprūpē. Kad klasē sēdēju priekšējā solā, skolotāja redzēja tikai manu pakausi, kad mani nosēdināja aizmugurē, tad redzēja visas klases pakaušus… Latviešu literatūras skolotāja bija vecmeita — ciest viņu nevarēju. Atceros, lika noskaitīt Raiņa “Lauztās priedes”. Noskaitīju. “Un tagad pasaki, ko Rainis ar to domāja,’’ viņa man prasa, bet es “ieslēdzu duraku”: “Ko rakstīja, to domāja. Ko domāja, to uzrakstīja!” “Lūdzu, izanalizēt.” “Kam analīzi? Priedēm, smiltīm, kam jums tā analīze vajadzīga?” Klasē rēca. Man — vieninieks. Nu, bet, mīļie, kāda viņam galvā bija revolūcija? Nu nē taču!
Apprecas pēc 10 dienām
— Vai garšīgi gatavot dzīve iemācīja?
— Man jau no bērnības patīk gatavot. Mamma strādāja, bet es mazākajiem brālīšiem un māsiņām gatavoju ēdienu. Tajā laikā veikalos viss bija deficīts, un, ja tika labā robā, tad varēja “pa blatu” kaut ko dabūt. Esmu augstākās kategorijas konditore. Daudz iemācījos no Kļaviņa, slavenā Oto Švarca skolēna. Arī mans vīrs bija konditors.
— Kopā mācījāties skolā?
— Nē, es viņu vilcienā ieraudzīju. Muļļa! Viņš mani neredzēja, divreiz nogāju viņam garām. Strādāju konditorejas cehā un vienu dienu skatos — nāk! Es domāju — kas tie par brīnumiem, man rādās, vai?! Noprasīju vienam kolēģim, kas tas tāds — izrādījās, ka viņš arī konditors. Iepazināmies, viņš no Līgatnes, Harijs Zvaigzne, tāds mierīgs kautrīgs — domāju. O, šis man der, varēs grozīt, kā gribēšu. Esmu taču Gaiļa gada Lauva — spēcīgs horoskops. Uzaicināja uz randiņu, padejojām, 4. decembrī iepazināmies, 14. decembrī bijām “zagsā”.
— Tik ātri?
— Pievilka kā magnēts. Ilgi kopā nodzīvojām. Vīrs nomira pāris gadu pirms sudrabkāzām.
Nav ne kapeikas, bet pērk māju
— Kā jūs nokļuvāt Vallē?
— O… tas jau cits stāsts. Te nokļuvu caur vīrieti.
— Un kur vīrieti atradāt?
— Uz ielas. Kad deviņdesmitajos gados bija tas trakais bezdarbs, bez darba paliku arī es. Trīs mēnešus gaidīju rindā, lai tiktu sētnieces darbā. Bija auksta, sniegaina ziema, sniegs krita no debesīm nepārtraukti, es kašājos ar lāpstu, un viens pienāk klāt — vai nevajagot palīdzēt? Skraidelēja jau tur daudzi tādi palīgi, bet uz šo paskatījos — tā nekas, likās tāds mierīgs. Meita jau bija projām, dēls arī, biju viena. Četrus gadus kopā nodzīvojām. Bija traki greizsirdīgs un strādāt īsti negribēja. Teicu: tev tak’ arī jāsameklē darbs. Paņēmu avīzi meklēt šim darbu un ieraudzīju sludinājumu: lēti pārdod māju Valles centrā. Domāju — nu tu man “parubīsi” laukos, ja negribi strādāt pilsētā! Iešu priekšlaicīgā pensijā, laidīšu uz laukiem.
— Teicāt, ka grūti klājās, bet mājas iegādei taču vajag naudu.
— Nu, jā. Naudas nav ne kapeikas, bet es pērku māju! Zvanu meitai, stāstu, bet viņa: kur tu, mammu, atkal bizosi? Sien kaut pie gultas kājas! Meita tikko bija iegādājusies man vienistabas dzīvoklīti, izremontēts, iekārtots — dzīvo tik! Padzīvoju, bet ko es darīšu tajā Rīgā? No trešā stāva paskaties pa logu — sēž pagalmā vecenes un pļurkst savā starpā. Man kaut kas ir jādara, es nevaru tupēt un “durakus” spēlēt. Meita aizņēmās naudu un to māju nopirka. Un cik interesanti, ka tieši es nopirku māju. Vecajai saimniecei Zeitmanietei bija 75, man — 55 gadi. Notāre ievēroja, ka abām dzimšanas diena 24. jūlijā.
Dillīte “pagrīdē”
— Cik ilgi jau te saimniekojat?
— Pavasarī būs trīspadsmit gadu. Atnācu un uzreiz nopirku govi. Vecā saimniece brīnījās — ej nu! Tu, rīdziniece, govi slauksi? Bet kas tad tur? Mēle man ir, un, ja ko nezinu, varu pajautāt. Nopirku govi, izmitināju pie paziņām, kamēr kūti sakārtoju. Meita man gan piekodināja: labi, tu te dzīvo, bet nekādas govis, cūkas, vistas lai nebūtu. Nē, nē, meitiņ, pat nedomāju — es dievojos, bet pati ņemos remontēt kūti. Meita atbrauc ciemos un prasa: ko tu tur pa kūti ņemies? Es saku: man tak’ gotiņa. “Kāda gotiņa? Mammu!’’ Nu, kāda, kāda? Dillīte! Pāris mēnešu Dillīte dzīvoja “pagrīdē”. Tagad nekā vairs nav, tikai trīs suņi un viens kaķis. Kūts ar’ vairs nav, sausās tualetes nav, lauku smakas nav, pavasarī tikai ceriņi smaržos.
— Kad vienai būs par grūtu, tad pie bērniem?
— Meita ar znotu dzīvo Ādažos, man tur esot istabiņa. Bet nekā nebija! Kad vairs nevarēšu, iešu uz pansionātu. Es tur vēl uztaisīšu veco ļaužu deju kolektīvu, līnijdejas, kori noorganizēsim. Bet ar bērniem kopā — nē. Veca vecene ar saviem niķiem un stiķiem ir traucēklis. Bet tagad es vēl kaut ko varu — pensionāru ballēs nolecu čarlstonu, ka prieks. Manā kalnā šo to saorganizējam, bija cepuru vakars. Kura pati atnāk, kuru ar mašīnu atved, ja grūti paiet. Mēs taču esam dzīvi cilvēki, mums arī kaut ko vajag.
Nevar “iekustināt”
— Zinu, ka Valles muzejā mācījāt pīrāgus cept.
— Bija tā. Zvana viena — kāpēc man pīrāgi nesanāk mīksti, otrā dienā met pret sienu kā akmeņus, zvana otra, trešā. Skaidroju un stāstu: sagatavo mīklu, uzraudzē vienreiz, otrreiz, bet labāk uzraudzēt trīsreiz. Tad uztaisa bumbiņas, tās arī jāuzraudzē, jāiespiež iekšā pildījums, un uz plāts.
— Un tad cept?
— Un tad vēl necept, uzraudzēt vēlreiz, pusrūgušus nosmērēt ar olu, kad uzrūgst, kārtīgi vēlreiz ar olu. 250 grādu karstumā iekšā. Un viens knifs, varu atklāt, nav žēl — ar eļļu nopindzelē pīrāgiem virsu, bet tā viegli. Nu jā, zvanīja man, prašņāja, bet tas nav izstāstāms, saku: salasieties kopā muzejā, atbraukšu, iemācīšu. Iegājās kā tradīcija.
— Cik bieži tagad sanākat?
— Nekas tur vairs neiznāk. Arvien mazāk un mazāk nāk. Pēdējoreiz atnāca četras sievas. Un vispār — gribēju izkustināt vietējās večas, bet neiznāk. Apātija cilvēkiem. Mana mazmeita dejo hiphopu, tas man patīk. Gribēju noorganizēt veceņu grupu, iztēlojos jau, kā mēs “keponiem” galvā uzstājamies, a nekā… Saku — iedomājieties vien, kā mēs, vecenes, lecam hiphopu, un tad vēl koncerti, slava un nauda… Bet vai tad šīs var iekustināt?
***
Tagad ir gavēnis, jādara labi darbi. Biju dievkalpojumā, mācītājs teica, ka viss labais nāks atpakaļ.
— Izdarījāt jau kaut ko?
— Es visu laiku daru. Jūs piezvanījāt, es taču patiesībā neparko negribēju runāt, bet nē — gavēnis!
— Jums Vallē nav garlaicīgi?
— Man? Garlaicīgi? Viņiem bez manis ir garlaicīgi. Es taču visu laiku šiverēju. Nu, uzprasi, kur es vakar biju.
— Kur tad bijāt?
— Sūdus dārzam sarunāju. Par to man jāizcep eklēri.
