“Kā tu tiki pie sava vārda?” jautāju vienīgajam man zināmajam Valentīnam, bijušajam skrīverietim, Valentīndienas priekšvakarā. “Lāgā gan nezinu, bet, manuprāt, man to izskaitļoja tēvs,” saka Valentīns Vronskis, kura dzīvē, tāpat kā tēva, mīlestība metusi dažādus līkumus.
Valentīns draugu pulkā varētu lielīties, ka viņā rit grāfa un astrologa asinis, jo Vronsku dzimtas saknes stiepjas jau no 13. gadsimta Polijas, kur grāfa titulu senču senči ieguvuši par uzvaru bruņinieku turnīrā. Iegūt gan ieguva, bet paturēt neiznāca. Un pie visa vainīga bija mīlestība. Kāda no dzimtas sievietēm apprecēja nepareizo puisi, un par to titulu atņēma. Taču Sergeja Vronska (Valentīna tēva) vecmāmiņa, Melnkalnes kņaze, kura perfekti pārzināja astroloģiju, grafoloģiju, hiromantiju, esot pareģojusi, ka grāfa titulu dzimtā atkal iegūs viņas mazdēls. Tā tas arī notika. 1995. gadā Sergeja Vronska 80. dzimšanas dienā no Maskavas ieradās delegācija, kas pasniedza dokumentu “Gramota o požalovaņii dvorjanstva”. Vronsku dzimtas tituls tika atjaunots.
Gan Hitleram,
gan Brežņevam
Taču Sergeja Vronska vārds ir slavens ne tikai titula dēļ. Pirms pāris gadiem žurnālā “Patiesā Dzīve” bija publicēts plašs raksts “Pasaules mēroga astrologs no Zolitūdes”. Tajā teikts, ka grāfs Sergejs Aleksejevičs Vronskis veidojis astroloģiskās kartes Trešā reiha spicei — Ādolfam Hitleram, Hermanam Vilhelmam Gēringam, Heinriham Himleram un Evai Braunai.
“Sergeja Vronska loma vēsturiski līdz galam nav izprotama. Te izlūkošana, te pretizlūkošana. Te Vācijā, te Krievijā… Brežņevu Vronskis konsultējis pat sešus gadus…” rakstīts žurnālā. Ar viņa vārdu saistīta gan Marlēna Dītriha, gan Grēta Garbo, gan Jurijs Gagarins un Mihails Gorbačovs, gan, kā runā, arī dažu mūsu politiķu vārdi.
Piepildās zīlnieces teiktais
Leģendām apvītā personība pēdējos gadus dzīvoja Rīgā, Zolitūdē, un ir aprakstīta daudzās grāmatās, arī latviešu valodā iznākušajā Brigitas Zeltkalnes grāmatā “Zināmais un nezināmais astrologs grāfs Vronskis”. Tajā ir bagātīgs materiāls ne tikai par Vronski kā astrologu, bet arī kā cilvēku. Vienā no publicētajām fotogrāfijām redzams arī Valentīns ar māsu. Stāstījumā par Vronska sievietēm (viņam bija trīs laulības un kāda septiņus gadus ilgusi draudzība, kas beidzās traģiski) pieminēta arī Marta, Valentīna māte (viņa, tāpat kā tēvs, jau staigā aizsaules dārzos), latviešu meitene, ar kuru Sergejs iepazinās Skrīveros, kad aiz muguras jau bija Vācijas un Krievijas periods un nometne Mordvijā.
Interesanti, ka reiz kāda zīlniece astrologam pareģojusi, ka viņš ņemšot par sievu pirmo sievieti, kas nāks pretī. Tā bija Marta. Ar viņu laulībā nodzīvots vienpadsmit gadu. “Kad viņi apprecējušies, mammīte stāstīja, visi apskauduši. Paps mammu uz rokām nēsājis,” grāmatā atmiņās dalās Valentīna māsa. Bet dzīve jau nav piemineklis, kas nemainās. 1963. gada februārī, kad Valentīns mācījās 1. klasē, “čeka” Sergejam Aleksejevičam lika sakravāt mantas un 72 stundu laikā pamest Latviju. Sākumā viņš brauca pie ģimenes, rakstīja vēstules, bet pēc triju gadu prombūtnes iesniedza lūgumu šķirt laulību. Pamatojums: “No 1963. gada februāra kopā ar sievu nedzīvoju, jo strādāju Maskavā, tāpēc ģimenē rodas nesaskaņas.” Valentīns ar tēvu satikās pēc 25 gadiem Maskavā, kad viņš kārtoja dokumentus braukšanai uz Angliju, toreiz tas vēl bija sarežģīti. Nedēļu nodzīvoja viņa ģimenē. Arī tad, kad tēvs pārcēlās dzīvot uz Rīgu, Valentīns ne reizi vien ciemojās viņa ģimenē. “Par sevi tēvs neko nestāstīja, viņš bija īsts darbaholiķis, “čubinājās” tik ar saviem papīriem,” saka Valentīns.
Gadā divi diplomi
Valentīns līdz 8. klasei mācījās Skrīveru vidusskolā, mūzikas pulciņā pie skolotāja Švābes apguva trompetes spēli. Pēc tam mācījās Jelgavas mūzikas skolā. Skrīveros vienmēr visādos kolektīvos spēlēja trompeti — gan skolas orķestrī, gan vēlāk Skrīveru pārtikas kombināta ansamblī. 90. gados viss pajuka, kopš tā laika trompeti vairs nav ņēmis rokā, pat nezina, kur vecā palikusi. “Instruments jāspēlē regulāri,” viņš saka. Jelgavas mūzikas skolā Valentīns mācījās tikai gadu, jo apjauta, ka savu dzīvi ar mūziku tomēr negrasās saistīt. Viņš turpināja mācīties vakarvidusskolas filiālē Skrīveros un pa dienu strādāja pārtikas kombinātā. Kad mācījās vakarskolas pēdējā klasē, iestājās arī Ogres profesionālajā skolā un pēc gada viņam vienlaikus kabatā bija divi diplomi — gan par vidusskolas beigšanu, gan autovadītāja apliecība.
Autovadītājs — tā ir Valentīna mūža profesija. Pareizāk sakot, autobusa vadītājs, jo viņš pārsvarā braucis gan ar mikroautobusu, gan satiksmes, gan tūrisma firmu autobusu. Darbavietu bijis daudz — Kokneses MRS, Kokneses PMK, Ukrainā, Simferopolē, kādu brīdi pat braucis ar kravas automašīnu ārzemēs, bet ļoti drīz vien sapratis, ka tā nav viņa vieta. ‘‘Bez valodu zināšanām ārzemēs tu tāds muļķis vien esi,” viņš saka.
Sapņo par reālām lietām
Kad jautāju Valentīnam, ko viņš vēlētos piedzīvot vai izbaudīt, viņš tik rausta plecus, jo caur un cauri ir reālists. “Ko man sapņot par eksotiskām un tālām zemēm, ja es zinu, ka ar saviem ienākumiem to nevaru atļauties? Ar tūrisma firmu autobusiem esmu izbraukājis Eiropas un Skandināvijas valstis, bet tās jau ne ar ko īpaši nepārsteidz. Lai cik skumīgi tas arī būtu, manu prātu nodarbina galvenokārt finanšu jautājums — jāmaksā kredīti, gribētu arī kādreiz nopirkt savu dzīvokli.”
Biežās darbavietu maiņas viņš skaidro šādi: “Esmu tāds cilvēks — ja kas nepatīk, aizeju. Netaisos skaidroties un meklēt patiesību. Bieži vien noteicošais ir bijis arī finansiālais aspekts. Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks — kur labāk.”
Grūts jautājums
Valentīna dzīvē bijušas vairākas sievietes. Dzīvojis gan reģistrētā, gan nereģistrētā laulībā. Arī tagad attiecību statuss ir — aizņemts. Par dzimtas turpināšanu viņam neko nevar pārmest — ir divi dēli un meita. Valentīns pats teic, ka viņš sievietes dēļ prātu reti zaudē. Kad jautāju, kāda viņa izpratnē ir seksīga sieviete, ilgi domā un teic, ka tas ir ļoti grūts jautājums, var vien nosaukt ārējās pazīmes — tā ir tumšmate ar zilām acīm. Pieļauju, ka daiļo dzimumu varētu savaldzināt Valentīna piemīlīgums. Man šķiet, viņš nemaz neprot dusmoties, jo visu laiku smaida.
Valentīns uzskata, ka attiecībās ir jābūt gan mīlestībai, gan aprēķinam. Jautāju, vai Valentīns kādreiz ir raudājis. Domāju, beidzot sagaidīšu romantisku atbildi, taču nekā: raudājis esot ļoti sen filmas laikā. Taču tagad pārsvarā skatoties komēdijas un humora raidījumus, bet tajos asaras birst no smiek-liem.
Uzskatam, ka dzīvē galvenā ir mīlestība, Valentīns kategoriski nepiekrīt.
Parasta
vārdadiena
Vārdu nozīmes pētnieks Gunnars Treimanis vārdam “Valentīns” devis divus skaidrojumus. Valentīns teic, ka viņā esot kaut kas no abiem. Tātad viņš ir: “Vīrišķīgs, iznesīgs, intelektuāls. Ar skeptisku skaudrumu apveltīts. Uzskatos principiāls un godīgs. Tikai retumis Valentīns ļauj vaļu romantiskām aušībām. Nevar neatzīt viņa vērienīgumu. Taču nevajag raustīt lauvu aiz ūsām — un tomēr to šis Valentīns dara…” Runājot par raksturu, viņš vēl piebilst: “Esmu baigi mierīgs, mani gandrīz nav iespējams sakaitināt, es vienkārši neko neņemu galvā…”
Viņa laimes formula ir ļoti vienkārša. Valentīna izpratnē laimīgi ir cilvēki, kuri dara darbu, kas pašam ļoti patīk. Un viņš tāds ir. Tagad viņš strādā “Rīgas satiksmē” un uz darbu ietu katru dienu, bet neļaujot jau bez brīvdienām strādāt. Visvairāk savā darbā viņam patīk iespēja būt cilvēkos. Varbūt tāpēc, ka ar dzīvi ir apmierināts, Valentīns zvaigznēs nelūkojas un savu likteni pēc tām neveido. Viņam gan esot tēva izveidots astroloģiskais horoskops, bet to jāiet atšifrēt pie kāda profesionāļa, taču Valentīnam tam nav iznācis laika. Valentīns saka: “Es ticu horoskopiem, kas veidoti katram cilvēkam individuāli, avīzēs publicētie ir pēdējās blēņas!”
Visu mīlētāju dienas vērtējumā Valentīns ir diezgan skeptisks. “Tie jau nav mūsu svētki,” viņš saka. Protams, viņam nav nekādu iebildumu, ka slavina šo vārdu un dienu sauc par Valentīndienu — viņam tā ir parasta vārdadiena.
